01.01.2017., L.Rozentāls, Ec 36:26, “Neļausim, lai lavīna mūs aprok”

Pastāsti citiem

Ienest šajā pasaulē kaut pilienu veselo saprātu un Kristus klātbūtnes radītu rīcību un iestāšanos par taisnīgumu un cilvēcību, ir daudz svarīgāk nekā mums tas šķiet. Jo – kā raksta Ernsts Blohs – tā īstā Radīšana, īstais Radīšanas stāsts risinās nevis sākumā, bet beigās. Nevis pasaules sākumā, bet tās noslēgumā, jo tikai tur izšķiras jautājums, vai sabiedrība un mūsu katra atsevišķā un visu kopējā apziņa var mainīties. Ziemassvētku prieks slēpjas apsolījumā, ka cilvēks un zeme nav nolādētas, ka vienmēr būs tā kā tagad, kā to piedzīvojam tagad – ar visiem šiem kariem, vardarbību, fundamentālismu, pēcpatiesību. Mums ir ticības apsolījums, ka neskatoties uz visiem neprātiem, māņiem, maldu ceļiem, neskatoties uz visiem atkritieniem un tumšajiem viduslaikiem, pasaule sasniegs savu mērķi – Dieva valstību. Ziemassvētku galvenā vēsts ir, ka Dievam topot par cilvēku, katrā cilvēkā ir iesējusies sēkliņa, kurai ir visas iespējas izaugt par koku. Un katrs cilvēks piedzimst ar šo sēkliņu. Ziemassvētku vēsts ir, ka katrs cilvēks piedzimst ar Kristu sevī. Tā ir cerība, kas vairs nekad nebeidz būt. Jo šīs cerības nesējs ir nevis kāds kungs un ķēniņš, Pestītājs no debesīm, bet gan katrs cilvēks. Un, ja tā, tad mums vienmēr ir cerība. Jo cilvēki nāk un iet, bet Dieva valstības klātbūtne paliek. Un jo īpaši mūsu laikmetā, kur taču cilvēkiem ar līdzīgām domām, izjūtām, mērķiem ir daudz vienkāršāk satikties, sarunāties, apvienoties, kaut ko īstenot, par kaut ko iestāties. Katrā no mums ir šī sēkliņa. Taču tās tieksme un kaisme ir ne tikai izaugt par koku tevī vai manī, bet veidot mežu, veselu jaunu pasauli, citādāku pasauli.

Varbūt šajā jaunajā gadā mēģināsim to apzināties vairāk.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: 2017. gada lozunga vārdi no Ecehiēla grāmatas 36. nodaļas, 26. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk