01.02.2014, K.Simanovičs, Jes 49:1-6, “Atspīdēšanas mirkļi”

Pastāsti citiem

Mācītājs: Kaspars Simanovičs
Lasījums: Jesajas grāmata, 49. nodaļa, 1. līdz 6. pants.

Epifānijas – parādīšanās, atspīdēšanas – laiks mums ir nozīmīgs gan pārdomu, kas saistītas Dieva klātbūtnes apzināšanos, dēļ, gan arī sevis izzināšanas, saprašanas dēļ. Sastapšanās ar dievišķo ir iespējama, savukārt sastapšanās ar Jēzu daudziem ir kļuvusi par epifāniju, kas pārsniedz jebkurus telpas, laika un kultūras ierobežojumus. Dieva klātbūtnes pieredze ļauj apzināties arī savas esības viengabalainību.

„Lai nestu gaismu citiem, tai vispirms jādeg manī pašā. Loģiski. Bet ne pašsaprotami, un katrā ziņā – ne viegli. Taču tas ir tas, ko Dievs dara pie ikviena no mums – gan individuālā, gan tautas, gan cilvēces līmenī. Varbūt lēni, bet neatlaidīgi. Viņš darījis manu muti par asu zobenu, paslēpis mani savas rokas ēnā, viņš darījis mani par urbjošu bultu, savā bultmakā viņš mani noglabājis! Dievs rada cilvēku, viņš izredz cilvēku, viņš aicina cilvēku. Tā ir nenovēršamība. Un cilvēka uzdevums ir atsaukties aicinājumam, atsaukties izaicinājumam augt, veidoties, tiekties uz iekšēju un ārēju integritāti un harmoniju.” (Citāts no mācītāja K. Simanoviča sprediķa.)

Print Friendly
Lasīt tālāk