01.10.2016., L.Rozentāls, 1Moz 18:22-23, “Dievs uz apsūdzēto sola”

Pastāsti citiem

Jautājums – kāpēc Dievs to pieļauj – vairs nav spēkā. Tas ir jautājums nepareizajam adresātam. Mūsu Dievs vairs nav burvis, kurš var iejaukties šīs pasaules komplicētajās norisēs. Un tieši tāpēc Dītrihs Bonhēfers no cietuma kameras kara beigās rakstīja, ka mums ir jādzīvo tā, it kā Dieva nebūtu. Dievs nav vairs morāles, politikas, dabaszinātņu darbinieks, arī ne filosofisks un reliģisks darbinieks. Mēs dzīvojam pasaulē tā, kā Dieva nebūtu. Un to mēs apliecinām un vēlreiz apliecinām Dieva priekšā, kā Bonhēfers raksta. Pats Dievs mūs piespiež apliecināt šādu ticību. Dievs vēlas, lai mēs zinātu, ka mums ir jādzīvo dzīve, ar kuru mēs tiekam galā bez Dieva. Dievs, kas ir ar mums, ir Dievs, kas mūs ir atstājis – kā saka Jēzus pie krusta. Mēs dzīvojam ar Dievu un Dieva priekšā bez Dieva. Dievs ir ļāvis sevi izsviest no pasaules, ļaudams sevi piesist pie krusta, Viņš ir bezspēcīgs un vājš un tieši tāpēc Viņš ir ar mums un mums palīdz. Jo vienīgā vieta, kur ir Dievs ciešanās, ir ciešanas. Viņš ir krustā sistajā, tāpat kā pakārtajā, nogalinātajā, piekautajā, izvarotajā, nedziedināmi slimajā.

Jautājums ir pavisam cits – kāpēc mēs to pieļaujam? Kāpēc cilvēks to pieļauj?

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: 1. Mozus grāmatas 18. nodaļa, 22. līdz 23. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk