02.10.2014, L.Rozentāls, Fil 2:5-8, “Kā iemīlēt cilvēku”

Pastāsti citiem

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Pāvila vēstule Filipiešiem, 2. nodaļa, 5. līdz 8. pants.
Sprediķis, 02.10.2014

Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū, kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja kā satveramu laupījumu būt vienādam ar Dievu, bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. (Fil 2, 5-11)

Vai jums ir ienācis prātā, no kurienes Jēzum bija visa tā gudrība, talanti, spējas, un – pats svarīgākais – no kurienes tā pilnīgi alternatīvā domāšana, redzēšana, perspektīva un attieksme pret cilvēkiem un Dievu? No kurienes Viņam spēja mācīt kā tādam, kuram vara, ne tā kā rakstu mācītāji? Kas bija tas avots, kas visu, ko Jēzus teica, darīja un kā izpaudās, padarīja tik neatkārtojamu un īpašu?

Kādi teiktu – Jēzus bija Dieva Dēls, tas viņam bija no Dieva. Tam principā varētu piekrist, tomēr gribētos mazliet izsmeļošāk atbildi, jo šāda atbilde no vienas puses pasaka visu, no citas – pilnīgi neko. Evaņģēliji pie tam vēstī, ka tikai sasniedzis noteiktu briedumu un izaugsmi Jēzus atklājās tāds, kādu Viņu caurmērā pazīstam. Tas Jēzus, par kuru stāsta evaņģēliji, ir cilvēks, kurš ir izaudzis gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem, izaugušais Jēzus, nobriedušais Jēzus, kādas noteiktas pieredzes piedzīvojušais Jēzus.

Jēzus pieredzes ceļš. Kāds tas ir? Kas ir Jēzus centrālā pieredze? Tieši pieredze ir tā kalve, caur kuru ejot mūsu sākotnējie uzstādījumi, sastopoties ar konkrēto dzīves kontekstu, izveido mūs par tiem neatkārtojamiem, citu ar citu nesalīdzināmajiem cilvēkiem. Kāds bija Jēzus pieredzes ceļš?

Kāda izcila šī gadsimta teoloģe Sintija Buržo apgalvo, ka šo ceļu raksturo iztukšošanās, devīgums un vaļsirdība jeb atvērtība. Arī ievadā lasāmais Bībeles teksts runā par pirmo no šiem aspektiem – par iztukšošanos, par atbrīvošanos, grieķu valodā – par kenozi. Sevis iztukšošana jeb atbrīvošanās bija Jēzus ceļš cilvēkā un Jēzus ceļš godībā. Nevis svētuma, varenības, dievišķuma atklāšana, bet atbrīvošanās no tā, sevis iztukšošana, izģērbšanās. Tieši tas notiek Jēzus kārdināšanas stāstā, kas tradicionāli tiek uzskatīts par procesu, kura rezultātā Jēzus izprot savu misiju. Tajā sātans Jēzum katru reizi piedāvā dažādus veidus, dažādas aizmugures, kā Jēzus varētu sevi labāk izpaust – caur maizi, caur varu, ar dievišķas harizmas palīdzību, taču Jēzus tam neļaujas. Kenotiskā attieksme ir tāda, ka tu nevis kaut ko noraidi, bet tu ļauj tam nākt un iet, tu nepieķeries. Tu saki – lai notiek kā notiek. Mēs varam atcerēties arī To, kurš radot šo pasauli un visu esību, teica līdzīgus vārdus – lai top. Starp šiem Dieva “lai top” un Jēzus “lai notiek kā notiek” ir kāda dziļa saite. Jēzus ieņem nevis augstāko, bet zemāko vietu. Jēzus nevis patur sevī šo enerģiju, pietaupa to īpašiem gadījumiem, bet ļauj tai aizplūst. Jēzus sevi izšķiež un iztukšo, viņš rīkojas kā pazudušais dēls, kurš izsēj sev pienākošos pārpilnību, kā žēlsirdīgais samarietis, kuram nav žēl laika, goda un naudas viena svešinieka dēļ. Viņš rīkojas kā mazais zēns, kurš daudzu tūkstošu cilvēku pūlim pārgalvīgi piedāvā savas piecas maizes un divas zivis un izraisa arī citos vēlmi dalīties ar to, ko katrs grib pietaupīt vēl sliktākiem laikiem. Jēzus izšķērdīgi un dāsni pārvērš ūdeni vīnā un Viņam nav žēl, ka Pēteris izvelk lomu, kas ir lielāks nekā tiem vajadzīgs. Sevis iztukšošana iet roku rokā ar dāsnumu. Kamēr tu neesi sācis iet kenozes ceļu, tavs dāsnums vienmēr būs apdomīgs un aprēķināts.

Un visbeidzot – vaļsirdība, atklātība, sirsnība. Jēzus izturas tā, it kā nebūtu nekādu robežu starp cilvēkiem. Viņš tuvojas, kur citi attālinās. Viņš pieskaras, kur citi riebumā noskurinās. Viņš runā ar to, no kā citi novēršas. Viņš ir vienotībā ar visiem un neviens nav tāds, kurš nebūtu šīs Jēzus klātbūtnes cienīgs.

Kas tas ir par cilvēku, kurš sevi iztukšo, neko sev nepatur, gatavs visu atdot otram? Kas tas ir par cilvēku, kurš ir dāsns, viņam nekā nav žēl? Kas tas ir par cilvēku, kurš sevi jūt tik pārpilnu, tik laimīgu, tik piepildītu, ka šķiet – man neko vairs nevajag, ar mani notiek labākais, kas var notikt? Kas tas ir par cilvēku, kurš kļūst pret otru atklāts, vaļsirdīgs, neko neslēpj, visam ļauj pieskarties, visu ļauj ieraudzīt? Kas tas par cilvēku? Tas ir cilvēks, kurš mīl. Tas notiek tad, ja cilvēki mīl, kad viņi ir iemīlējušies, mīlestības pilni, pārņemti, iedvesmoti, apgaroti, dāsni, atvērti viens otram. Tur zūd robežas starp mani un tevi, un divi top par vienu.

Kas bija tas avots, kas visu, ko Jēzus teica, darīja un kā izpaudās, padarīja tik neatkārtojamu un īpašu? Tā bija mīlestība. Jēzus bija pieredzējis un pieredzēja tādu mīlestību, kas Viņu izveidoja par to Jēzu, kuru pazīstam no evaņģēlijiem. Par to Jēzu, kas palika atmiņā viņa līdzgaitniekiem. Jēzus ceļš bija apzinātās mīlestības ceļš. Viņš bija cilvēks, kurš mīl. Šis cilvēks zināja, ka tikai mīlestība ir iekšējās transformācijas patiesais ceļš.

Tas bija kaut kas līdz tam neredzēts un nedzirdēts – garīgais ceļš, ticības ceļš, ceļš pie Dieva var būt mīlestības ceļš. Mīlestības ceļš ir visplašāk pieejamais no visiem garīgajiem ceļiem. Kristietība tādēļ ir tik universāla, tik jebkuram cilvēkam pieejama, ka tās pamatā atrodas tik visiem atvērts garīgais ceļš, tūkstošs jūdžu tālu no jebkādas ekskluzivitātes.

Ko Jēzus mīlēja? Jā, protams, mēs esam dzirdējuši dažādas spekulācijas un varbūtības, esam lasījuši grāmatu “Da Vinči kods”. Mēs evaņģēlijos varam redzēt, ka Jēzum draudzība, attiecības ar cilvēkiem nebija vienādas. Viņam bija dziļāki, tuvāki, personiskāki draugi – vīrieši un sievietes, un ne tik tuvi. Taču tas būtu pārāk vienkāršoti, ja mēs meklētu kādu, ar kuru Jēzum būtu ļoti īpašas attiecības un sacīt – lūk, te ir tā lielā mīlestība. Te nav viena, bet ļoti daudzas mīlestības. Katram cilvēkam Jēzum bija īpaša mīlestība un visas šīs mīlestības vienoja tas, ko mums – tikai dažkārt, burtiski ar Dievu uz pusēm, izdodas piedzīvot ar kādu cilvēku.

Jēzus mīlēja tikai un vienīgi cilvēka dziļumus. Viņš nemīlēja tikai prātu vai caur prātu, tikai jūtas vai caur jūtām, tikai ķermeni vai caur ķermeni. Viņš mīlēja to, no kā prāts, jūtas un ķermenis sāk savu ceļu, to, kas mēs esam, satur kopā, to, kurā cilvēka gars ar Dieva Garu sarunājas. Dieva mīlestība ir īpaša, jo tā redz, iemīl, uzticas cilvēka dziļumam, cilvēka garam, noslēpumam. Ja Jēzus nostājās kāda cilvēka priekšā, Viņš nostājās šī cilvēka dziļuma priekšā, noslēpuma priekšā un mīlēja to, jo ar cilvēka dziļumu, ja reiz tev ir gadījies kaut ko no šī dziļuma sajust, neko citu nevar darīt kā tikai to mīlēt. Cilvēka dziļumu var tikai mīlēt. Kad tas tev atklājas, mīlestība ir tas veids, kā tu otru cilvēku sāc redzēt. Cilvēka dziļuma mīlestības pieredze darīja Jēzu neatkārtojamu, un Viņš vēlējās, lai arī mēs sekojam Viņam šajā pieredzē. Tur, kur mīlestība pazūd, vismaz viens ir nocietinājis sirdi pret otra dziļumu, noslēpumu, garu un sācis otru mērīt pēc citiem kritērijiem – pēc prāta (viņš tomēr ir stulbs), pēc jūtām (es neko pret viņu vairs nejūtu), pēc ķermeņa (viņš man vairs nepatīk). Tikai atvēršanās otra dziļumam, noslēpumam dod mīlestībai iespēju. Paliekot virspusē – prātā, jūtās, ķermenī – izredžu diemžēl ir maz. Mīlestība ir ceļojums otra cilvēka noslēpumā. Ja es noliedzu šādu noslēpumu un palieku virspusē, tad mīlestība zaudē jēgu, un jēgu man zaudē pats cilvēks. Ja kāds cilvēks man ir zaudējis jēgu, tad patiesībā arī es pats sev esmu zaudējis jēgu. Dievam visi cilvēki ir jēdzīgi, Viņam katrs ir ar jēgu, nozīmi un vērtību. Cilvēka vērtība nav viņa virspusē – zināšanās, jūtās, sasniegumos, izskatā, neveiksmēs. Tā ir cilvēka dziļumā, kas ir telpa, ko radījis ir Dievs, ne mēs.

Ja tu atveries otra cilvēkam garam, otra cilvēka dziļumam, notiek tas pats, kas notiek ar Dievu – tu iemīli cilvēku. Tu nevari neiemīlēt otra dziļumu. Tur nav nekā, ko varētu neiemīlēt. Tā rodas arī īsta, patiesa draudzība. Šāda mīlestība ir Jēzus pieredzes ceļš.

Visur, kur cilvēki seko šai pieredzei, mainās pilnīgi viss. Mainās – kā saka teoloģe Sintija Buržo – cilvēka operētājsistēma. Tā kļūst par tādu, kas otru cilvēku mīl visu. Dzīve kļūst par to, kam tu saki – lai notiek, lai top. Tu vairs nebaidies, tu uzticies. Kaut kas tevī pilnīgi nešaubīgi, skaidri un līdz galam zina – ar tevi kopā ir Viens, kurš mīl tevi, tavu dziļumu, tavu garu. Viņš nevērtē tevi pēc virspuses, bet vienkārši mīl un aizstāv.

Tavu operētājsistēmu nemaina Dievs, to paveic mīlestība. Dievs ir nevis mīlestības objekts, bet subjekts. Viņš ir tas, ar ko mīl. Viņš ir darbības vārds. Ļoti konkrēts darbības vārds. Ja tas mainās, tad – kā grāmatā “Žēlastība un rakstura stingrība” raksta Kens Vilbers, mēs kļūstam par cilvēkiem, kas vienkārši un atklāti kalpo viens otram. Mēs nomainām sevi pret otru, un varam pamanīt mūžīgo Garu. Varam pamanīt mūsos elpojam Kristus Garu.

Print Friendly
Lasīt tālāk