02.11.2013, K.Simanovičs, Īj.19:23-27, “Dzīve ir iespējama!”

Pastāsti citiem

Pirmajā mirklī šķiet savādi, ka ciešanu un pārdzīvojumu kulminācijas brīdī ļaudis nereti skar kas līdzīgs apgaismības zibsnim, kas dod cerību un spēju uz savu dzīvi paskatīties no cita rakursa. Šī atziņa atrodama Vecās Derības stāstā par Ījabu. Teologs Hamertons-Kellijs Ījaba jauniegūtās zināšanas salīdzina ar Sokrāta pieredzi. Tās iegūstamas, kad cilvēks nokļūst „ārpusē” jeb „tuksnesī”, kad tiek šķērsotas savas pašpietiekamības robežas. Tad arī kļūst iespējamas pārmaiņas un citas dzīves sākums.
„Vecajam cilvēkam, vecajai domāšanai, vecajai pieredzei mūsos galu galā ir jāmirst. Pāvils runā par miesas sišanu krustā un nomiršanu pie krusta, Ījabs runā par laiku, kad viss būs pārvērties pīšļos, nebūs pat ādas, kas kalpo kā cilvēka miesas un personības ietvars. Taču no šīs pieredzes nav jābaidās. Ja kaut kas ir spējīgs nomirt, tātad tas piederas pie esamības laicīgā aspekta, un tam beigu beigās ir jānomirst. Bet, iepazīstot Kristu, viņam kļūstot par mūsu patieso „es”, mēs vienlaikus iepazīstam tādus esamības aspektus, kuri ir mūžīgi un tādēļ pastāvēs vienmēr.”

Mācītājs: Kaspars Simanovičs
Lasījums: Ījaba grāmata, 19. nodaļa, 23. līdz 27. pants

Print Friendly
Lasīt tālāk