03.04.2016., I.Paičs, Jņ 20:24-29, “Ticība satura, nevis formas dēļ”

Pastāsti citiem

Lielākā daļa mūsdienu kristiešu pieder pie tās cilvēku kategorijas, kas sacīs: “Es ticu evaņģēlijam savas pieredzes dēļ – es esmu sajutis Kristus klātbūtni savā draudzē, es esmu pārliecinājies, ka Viņš ir Kungs un ir dzīvs mūsu vidū!” Lieli, apliecinoši, grandiozi vārdi dažkārt nāk no to cilvēku lūpām, kas sajūsmā apraksta savu reliģisko pieredzi… Varētu priecāties un tikai priecāties, vai ne?
Bet iespējams, ka Jēzus aicinājums ticēt arī tad, ja neesi redzējis, neattiecas tikai uz laika un telpas radītajiem šķēršļiem “redzēt un aptaustīt” Jēzus fizisko ķermeni. Stāsts ir par ticības pamatu, patiesības atšķiršanas kritēriju, par iemesliem, kādēļ mēs Augšāmcelto Kristu saucam par “mans Kungs un mans Dievs”. Toms ticēja, jo bija ieguvis emocionālu, pat fizisku pieredzi. Viņu pārliecināja tas, ko viņš piedzīvoja kopībā ar citiem mācekļiem. Sapulcē, lūgšanā, sadraudzībā – tur Toms bija atradis ticības pamatu. Bet Jēzus skumji saka: svētīgi ir tie, kas neredz un tomēr tic…! Kā to saprast?
Ja mans patiesības kritērijs ir sajūtas, tad ticība beidzas brīdī, kad mani kaut kas manā pieredzē vairs neapmierina, kad es jūtos vīlies vai neapmierināts. Tad pēkšņi visi “argumenti” par labu ticībai izkūp vējā…
Bet kas tad var būt ticības pamats? Par ko Jēzus runā, kad saka: “Svētīgi ir tie, kas neredz, bet tomēr tic…”? Pirmajā brīdī tas liekas vēl nedrošāks pamats – ja jau tu pat redzējis neko neesi, nekādas parādības, nekādas īpašas sajūtas, kas tad var būt tavas ticības pamats?

Mācītājs: Indulis Paičs
Lasījums: Jāņa evaņģēlija 20. nodaļa, 24. līdz 29. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk