03.06.2017., L.Rozentāls, Jņ 10:7-9, “Starp durvīm”

Pastāsti citiem

Būt starp durvīm ir iespējams trijos veidos. Varbūt tie ir arī kā viens otram sekojoši posmi jūsu ceļā. Vispirms – kad durvis aiz muguras vēl ir vaļā, bet tās, kas priekšā, vēl nav atvērušās. Tā ir šo neaizvērto durvju sajūta – mēs vēl neesam gatavi doties tālāk, vēl tā dzīve, kas zudusi, mūs sauc un vilina, vēl mēs tajā krītam atpakaļ, lai gan saprotam, ka tā vairs nepieder mums. Tad kādā brīdī durvis aizveras un mēs paliekam sliekšņa tumsā. Jo parasti starp durvīm ir tumsa. Tas ir visgrūtākais laiks šajā ceļā. Vienas durvis ir aizkritušas, bet nākamās vēl nav atvērušās. Un mēs arī šajā tumsā īsti nezinām, kur tās ir. Vai mums iet pa labi vai pa kreisi, vai taisni, vai kā citādi. Mēs esam dezorientēti, apjukuši, kā gaisā pakārti, mēs esam zaudējuši līdzsvara sajūtu un nezinām, kas ir labi un kas ir slikti un kad tas viss beigsies. Tas ir kā būt milzīgā tuksnesī, kur uz visām pusēm skatoties ir viens un tas pats. Trešais posms ir, kad priekšā sāk vērties durvis. Uz kādu mums pilnīgi nezināmu dzīvi, kurai vēl ilgi neesam gatavi.

Mācītājs: Linards Rozentāls.
Lasījums: Jāņa evaņģēlija 10. nodaļa, 7. līdz 9. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk