03.09.2015., L.Rozentāls, Mk 4:37-38, “Nekā nedarīšanas svētība”

Pastāsti citiem

Varbūt tas sākas tad, kad no televizoru ekrāniem pazuda tā bilde, kura tur parādījās tad, kad visas programmas bija beigušās. Atceraties vēl to bildi, vai ne? Kad parādījās tā, bija pilnīgi skaidrs, ka nekā vairs nebūs. Līdz rītam vai arī pat līdz nākamās dienas vakaram. Taču kaut kad pirms deviņdesmitajiem šī bilde pazuda. Ne tikai pie mums, bet arī visur citur rietumu pasaulē. Kopš tā laika televīzija griežas nepārtraukti, visu diennakti bez brīvdienām. Šī televīzijas pauze iegrima nebūtībā. Un līdz ar to arī daudzas mūsu pauzes. Taču tas bija tikai iesākums. Un tagad vairs nekad nevienam nav nepieciešams garlaikoties.
Mūsu sabiedrībā garlaikošanas uztver tikpat nicinoši kā ubagošanu. Tas, kurš garlaikojas, tas nezina, ko iesākt ar savu laiku, tam nav nekādu ideju un nekādas gribas. Un tāds savu dārgo laiku – vienkārši izkaisa vējā.
Labais paraugs un ideāls ir nemitīga darbošanās un aktivitāte, vienmēr onlainā, vienmēr pieejams, vienmēr uz priekšu. Un, ja arī kādreiz īsti nav ko darīt, tad labāk par garlaikošanos ir darbības simulēšana. Labāk vēlreiz izlasīt ziņas nekā bez jēgas blenzt logā. Labāk vēlreiz pārbaudīt e-pastus nekā atvērtu muti lūkoties mākoņos. Un, ja galīgi vairs nav ko darīt, tad tiešām ir izmantot laiku lietderīgi un tās pārdesmit minūtes efektīvi meditēt. Garlaikošanās ir kaitīga un tāpēc nevienam neiesakāma. Taču, ja tas tā ir, kāpēc tad tā joprojām pastāv?
Jēzus uz spilvena. Paturēsim šo tēlu savā priekšā. Guļošais Jēzus. Varbūt tieši tādai jābūt mūsu laikmeta Jēzus ikonai. Kaut kas manī ļoti šim Jēzum atsaucas.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Marka evaņģēlija 4. nodaļas 37. un 38. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk