03.10.2015., L.Rozentāls, Jņ 14:6, “Kad esi nokļuvis virsotnē, sākas ceļš lejup”

Pastāsti citiem

Tas ir tas brīdis pazīstamajā multfilmā, kur Ezītis nolemj, lai upe pati viņu nes. Tā ir to savu pušu pieņemšana, kas ir nepieņemamas. Tā ir patiesības atzīšana, bet patiesības atzīšana – kā teica Jēzus – dara cilvēku brīvu. Tā ir dzīve skatoties acīs savām tumšajām pusēm. Un tas nav iespējams bez līdzjūtības pret sevi. Par to, ka neesam Dievs. Bet Kāds cits ir Radītājs, mūs Mīlētājs, kurš ir ar mums apmierināts un neprasa no mums neiespējamo.
Ja šajā brīdī kādi apzināmies esam šajā tumšajā ceļā, mierināsim sevi ar apziņu, ka šīs ceļš ir labs. Mūsu ārējās personības brūk, bet kaut kas cits, kas esam, atklājas. Būsim līdzcietīgi pret sevi šajā ceļā. Izvairīsimies no jaunu aizsargmūru celšanas. Atteiksimies no solījumiem būt labiem, pareiziem, nevainojumiem, perfektiem. Mūsu personības ir cauras. No tām tek dārgais ūdens, ko nesam. Taču tekot laukā tas aplaista kaut ko, kas vēl tikai atklājas un sāk mirdzēt cauri šiem caurumiem. Uzticēsimies šīm puķēm, zāles stiebriem. Tajos mēs esam daudzkārt vairāk kā caurajos spaiņos.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Jēzus vārdi no Jāņa evaņģēlija 14. nodaļas 6. panta: “Es esmu ceļš”.

Print Friendly
Lasīt tālāk