03.11.2014, I.Paičs, “Rijības daba”

Pastāsti citiem

Kā ego – derīga un pamatīga sistēma, kas liek mums noteiktos veidos rīkoties, lai mēs izdzīvotu pasaulē, pārtop par varu, kurai vienīgai kalpojam un pakārtojam visu savu dzīvi. Kā brīva cilvēka baudījums pārtop par nebrīva cilvēka atkarību un kādi instrumenti ir mūsu rīcībā, lai atgūtu līdzsvaru.

Meditācijas vakars Rīgas Lutera draudzē, 03.11.2014
Mācītājs Indulis Paičs.

IZDALES MATERIĀLS::

Dvēseles mocītāji
Sevis iepazīšanas ceļš kristīgajā tradīcijā

Kristīgajā askētikā par dvēseles mocītājiem jeb kaislībām (gr. val. pathos – sāpes, ciešanas, mokas, nevaldāmas alkas vai tieksmes) sauc cilvēka psihē dziļi iesakņojušos domāšanas, emociju un uzvedības modeļus, kuri cikliski pārņem vadību pār cilvēka apzināto domāšanu un gribu, radot ciešanas gan pašam cilvēkam, gan apkārtējiem. Šie automātiskie domāšanas un uzvedības modeļi ir galvenais iemesls, kādēļ cilvēks rīkojas “grēcīgi” – pretēji Dieva likumiem un cilvēka saprātam. Kaislību līdzsvarošana un pārvarēšana ir svarīgs askētisko vingrinājumu uzdevums – tikai tādā dvēselē, kurā kaislības tikušas dziedinātas, var pilnībā atklāties Dieva miers un Svētā Gara klātbūtne.
KAISLĪBAS RAŠANĀS
No zinātniskā viedokļa kaislību pamatā ir t.s. dziņas, kas nodrošina cilvēka kā bioloģiskas būtnes izdzīvošanu un dzīvības uzturēšanas, turpināšanas funkciju izpildi. Subjektīvi dziņas izpaužas kā iekšēja spriedze, nemiers, satraukums vai cita veida diskomforts, kas atslābst tikai tad, ja tikušas apmierinātas organisma vajadzības un īstenota konkrētā evolucionārā programma. Vienkāršākais piemērs ir baudas sistēma, kas regulāri rada cilvēkā izsalkuma vai slāpju sajūtu. Iekšējais diskomforts, kas rodas, ja ilgstoši nav apmierināta vajadzība uzņemt pārtiku, liek cilvēkam aktīvi domāt, just un rīkoties – meklēt iespējas izsalkumu remdēt. Tā tiek nodrošināta viņa spēja izdzīvot. Līdzīgi, piemēram, seksuālā dziņa liek meklēt partneri un radīt pēcnācējus utt.
No kristīgās askēzes viedokļa dziņas pašas par sevi ir labas, jo to uzdevums ir palīdzēt cilvēkam izdzīvot kā bioloģiskai, miesīgai būtnei. Dziņu pozitīvo mērķi un pienesumu cilvēka dzīvē mēdz dēvēt par eņģeli – palīgu, ko Dievs devis, lai netiktu aizmirsti svarīgākie – nereti pietiekami grūtie un sarežģītie – dzīvības turpināšanas uzdevumi. Tomēr eņģelis, kas ir Dieva dots, lai cilvēks varētu labāk pielāgoties dzīvei šīs pasaules nosacījumos, var kļūt par dēmonu. Tas notiek, kad dziņa kļūst par valdošo spēku cilvēka dvēselē, un augstākās dvēseles spējas – prāts un griba – vairs nespēj brīvi darboties, bet kalpo vienīgi neremdināmai kaislību piepildīšanai: cilvēks nevis ēd, lai dzīvotu, bet dzīvo, lai ēstu.
Dziņas pārtapšanu no eņģeļa dēmonā var izprast kā asociāciju cikla nostiprināšanos cilvēkā. Tikko piedzimis bērns, izjūtot diskomfortu, reaģē vienīgajā viņam pieejamajā veidā – raudot. Viņš nespēj nedz izteikt, nedz īsti apzināties savas patiesās vajadzības. Sākumā tie ir bērna vecāki, kas cenšas uzminēt bērna raudāšanas patiesos iemeslus, un, piemēram, piedāvā viņam ēdienu. Ēdiens mazina iekšējo spriedzi, un vienlaikus rada asociāciju, ka noteikta veida iekšējs diskomforts ir risināms ar raudāšanu, bet apmierinājums rodas, dzerot mātes pienu. Tā pakāpeniski bērns mācās atšķirt iekšējās spriedzes veidus un atrast atbilstošas ārējas darbības, kas spriedzi mazina. Veidojas noturīgas atmiņu kopsakarības, asociācijas, kā rezultātā vēlāk bērns ir spējīgs nošķirt, kad vēlas ēst, kad – dzert vai gulēt utt.
Kad asociācijas ir izveidojušās, tās var izveidot apburto loku. Proti, iekšēja spriedze cilvēkā izsauc atmiņā ēdiena garšu un izskatu, bet šīs domas par ēdienu vēl vairāk aktivizē vēlmi pēc tā. Un otrādi – ēdiena izskats vai smarža tūlīt izraisa sajūtas un automātisku reakciju. Tā var izveidoties, piemēram, viena no kaislībām – nepārvarama tieksme pēc ēdiena jebkurā stresa situācijā, un nespēja atbrīvoties no uzmācīgām domām un tēliem par ēšanas tēmu – rijība.
Kaislība, citiem vārdiem, ir uz dziņas pamata izveidojusies automātiska psihes darbība, kas vairs nepilda sākotnējo uzdevumu – dzīvības procesa nodrošināšanu – bet pakļauj sev cilvēka dvēseles spējas, liekot rīkoties veidā, kas faktiski nāk cilvēkam un apkārtējiem par ļaunu. Cilvēka augstākās spējas, piemēram, loģiskā domāšana, ir tik attīstītas, ka bezgalīgi piedāvā aizvien jaunus veidus, kā kaislību apmierināt. Dziņas vairs nepalīdz pielāgoties pasaulei, bet spiež cilvēku censties pakļaut pasauli savām vēlmēm. Vairumā gadījumu kaislībām nav dabisku robežu, tās tiecas pēc apmierinājuma bezgalīgi. Rezultātā cilvēks ir nodarbināts tikai ar savu kaislību apmierināšanu un zaudē spēju pilnvērtīgi realizēt savas iespējas. Kristīgajā terminoloģijā to sauc par hamartia (gr. val. grēks, “mērķī netrāpīts šāviņš”) – cilvēka potenciāla nepamatotu ierobežošanu. Subjektīvi kaislība parādās kā neremdināma vēlme pēc noteiktas uzvedības.
KAISLĪBAS IZPAUSMES
Kristīgā askētika runā par dvēseles augstāko spēju pakļaušanu kaislībai. Mūsdienīga paralēle ir psihologa Daniela Kānemana grāmatā “Domā ātri, domā lēnām” aprakstītās situācijas, kurās ātrie, intuitīvie, automātiskie apziņas procesi sāk dominēt pār salīdzinoši lēnāko loģiskās, nosvērtās domāšanas sistēmu. Lai iedziļinātos situācijā, cilvēkam ir vajadzīgs laiks un atbilstošs apziņas resurss, bet tādi apstākļi kā stress un dažāda veida intoksikācija (alkohols u.tml.) lēno domāšanu atslēdz, un cilvēks sāk pieņemt lēmumus un reaģēt instinktīvā veidā.

Kristīgie askēti norāda uz vairākām stadijām, kas noved pie lēnās domāšanas atslēgšanas un pakļaušanās kaislībai:
1) Vispirms cilvēka apziņā rodas sākotnējā ierosa. Tas ir kā slēdzis, kas spēj palaist visu kaislības ciklu; šī ierosa var būt ārēja – kārdinājums no malas, vai iekšēja – nejauša asociāciju virkne var atsaukt atmiņā tēlus, kas asociatīvi saistīti ar attiecīgo kaislību); ņemot vērā, ka kaislību pamatā ir cilvēkā mītošās dziņas, to “aktivēšana” ir praktiski nenovēršama – kristīgajā askēzē to mēdza dēvēt par dēmonu uzbrukumu, kas norisinās pilnīgi negaidīti un pretēji visiem cilvēka centieniem no tā izvairīties.
2) Ja ierosa netiek tūlīt neitralizēta, piemēram, pievēršot savas domas Dievam vai vēl konkrētāk – Jēzus personai, sākas pieaugoša asociāciju plūsma. Cilvēka apziņā strauji vairojas atmiņas par iepriekšējām situācijām, kas bijušas līdzīgas. Notiek kavēšanās pie ierosas.
3) Kavēšanās pie kaislību ierosām kāpina psihes iekšējo spriedzi, jo baudas iespējas tuvums, pat ja tas ir tikai šķietams, fantāzijas veidā iedomāts, aktivizē cilvēka psihi baudas gūšanai. Šī iekšējā spriedze atslēdz lēno domāšanu un cilvēka reakcijas kļūst instinktīvas, bāziskas, pamazām zaudējot kontroli pār situāciju. Cilvēka dvēsele pakļaujas kaislībai.
4) Cilvēka racionālā domāšana meklē iespējas realizēt kaislības diktēto uzvedību. Zūd vai tiek spēcīgi ierobežota refleksijas spēja, kaislības realizēšanai var traucēt vairs vienīgi ārēji apstākļi.

Askētiskajos tekstos šo procesu apraksta vēl detalizētāk, bet kopsavilkums ir tāds: kaislība pat bez ārējiem kairinājumiem rada tādu iekšēju spriedzi cilvēkā, ka tas nespēj pretoties impulsam un šo spriedzi mazina vienīgajā viņam zināmajā veidā – apmierinot kaislības prasības.
Nemitīgās lūgšanas prakses viens no galvenajiem uzdevumiem ir nodrošināties pret nekontrolētu ieslīgšanu kādas kaislības radīto asociāciju plūsmā. Jēzus vārda piesaukšana notur Kristus tēlu askēta apziņā, un novērš kaislības cikla attīstību jau ierosas stadijā.
KAISLĪBU VEIDI
Viens no kristīgās askētikas celmlaužiem Evagrijs no Pontas uzskaita deviņas galvenās kaislības (skat. tabulu “Dvēseles mocītāji”). Kaislību saraksts nav uzskatāms par noslēgtu – cilvēkam var būt raksturīgas arī daudzas citas uzmācīgas sajūtu un rīcības shēmas, tomēr minētās deviņas kaislības atbilst mūsdienu izpratnei par cilvēka psihei raksturīgajām dziņām – dzīvības nodrošināšanas shēmām.
KAISLĪBU SAVSTARPĒJĀ SAISTĪBA
Saskaņā ar kristīgo askētiku, kaislības veido vienotu sistēmu, kurā katra no kaislībām pastiprina un ietekmē citas. Tomēr kā izejas punkts tiek minētas divas: rijība – principiālā tieksme pēc baudas, labas pašsajūtas, un lepnība – tā sauktais etnocentriskums, savu interešu vērtēšana pāri par citu cilvēku un pārējās pasaules interesēm.
Katram cilvēkam piemīt visas deviņas kaislības, tomēr parasti kāda no tām ir izteiktāka. Tieši tajā koncentrējas dabiskie spriedzes izlādes veidi – lepnais spriedzi mazina, pazemojot citus, miesaskāres pārņemtais – izveidojot jaunu sakaru, rijīgais visu savu stresu apēd. Ja cilvēks vēlas uzsākt ceļu pretī iekšējam līdzsvaram, kristīgie askēti iesaka noskaidrot savu dominējošo kaislību un tieši tai pievērst galveno uzmanību. Panākumi, kas tiek gūti, labāk saprotot un apkarojot automātiskās reakcijas šajā vienā formā, salīdzinoši viegli tiek pārnesti uz citiem dvēseles mocītāju veidiem. Ja izdodas panākt disciplīnu un līdzsvaru tajā, kas līdz šim bijis pats automātiskākais, neapzinātākais, dabiskākais dvēseles reakcijas veids, ir iegūta svarīga prasme, kas palīdz arī citās jomās.

Meditācija un garīgā vadība ir divi galvenie instrumenti, kas cilvēkam šajā ceļā var palīdzēt.

Print Friendly
Lasīt tālāk