04.03.2018., K.Simanovičs, Lk 11:14-20, “Kā uzvarēt tumsu?”

Pastāsti citiem

Te mēs redzam daļu no procesa, par kuru Jēzus brīdināja t.s. Kalna sprediķī. Proti, tā ir līdzcilvēku demonizācija. “Kā tas notiek?” jūs jautāsiet. Nemanāmi. Sākas viss ar iekšēju neapmierinātību. Kāds cilvēks dažādu iemeslu dēļ sāk krist uz nerviem. Mēs jūtam sevī pieaugam nepatiku — mūs kaitina, ko viņš dara, mūs kaitina, ko viņš runā, mūs kaitina, ko viņš domā. Turklāt pamazām mēs kļūstam aizvien pārliecinātāki, ka zinām, kas viņam, nelietim, ir padomā. Un pat, ja viņš runā vienu, īstenībā viņš domā pavisam kaut ko citu. Tad vienā brīdī šī iekšējā nepatika un purpināšana izlaužas uz āru. Mēs sākam apsaukāties — sākam dēvēt šo cilvēku visādos aizskarošos, viņa cieņu un vērtību pazeminošos vārdos. “Viņš ir stulbs!” “Viņš jau neko nesaprot!” “Ko no tāda vispār var gribēt!” u. tml. Nekontrolēts un neizgaismots šis process noved pie tā, ka konkrētais cilvēks jau tiek dēvēts par bezdievi, atkritēju un ļaundari. Līdzcilvēku acīs tiek veidots konkrēts tēls — tik sakāpināts un reliģiski piesātināts, ka visiem, kas to redz un dzird, kļūst skaidrs viens — šādam cilvēkam nav vietas mūsu vidū.

Mācītājs Kaspars Simanovičs.
Lasījums: Lūkas evaņģēlija 11. nodaļa, 14. līdz 20. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk