04.05.2014., K.Simanovičs, Jņ.10:12-26, “Paši sev algādži”

Pastāsti citiem

Indivīda un arī sabiedrības attīstība iespējama vien tad, ja vispirms tiek izprasta un novērtēta reālā situācija. Fantāzijas un ilgas pēc kā labāka nevar būt atskaites punkts. Šī iemesla dēļ vajadzīga skaidra izpratne par to, kā ir pašreiz.
Dažkārt konfrontācija ar realitāti var būt pat ļoti nepatīkama. Nereti šādās situācijās gadās, ka cilvēks sāk apzināties, ka viņš vienā personā ir gan algādzis, gan derētais gans. Ko darīt, lai atrastu izeju un beidzot sāktu labāku dzīvi? Kā mainīt attieksmi uz saprast, ka par apsūdzēšanu daudz vērtīgāka ir piedošanas prakse?
„Tikai tad, kad cilvēks ir nonācis pie atskārsmes, ka ir tā, kā ir, tikai tad, kad viņš ir gatavs realitāti jeb patiesību ieraudzīt, to akceptēt, to izturēt, tikai tad viņš beidzot sāk dzīvot pa īstam, dzīvot pats; tikai tad dzīvē var sākties kādas konstruktīvas izmaiņas. Tik ilgi, kamēr patiesība tiek ignorēta, kamēr caur citu vainošanu un atstumšanu atsakāmies no atbildības par savu dzīvi, tik ilgi nekas nemainīsies, kļūs tikai sliktāk. [..] Būt par algādzi savai dzīvei nozīmē, ka mans vārgais, iluzorais „es” ir uzmeties par ganu manai dvēselei, manai patiesajai būtībai, bet kuram īstenībā tā nemaz nerūp. Pie vismazākajiem apdraudējumiem viņš gatavs pamest visu likteņa varā, cerēdams, ka vilki varbūt nokodīs jēru, bet viņam pašam izdosies izbēgt. Taču, nokoduši avis, vilki tikai iegūst spēku dzīties pakaļ arī derētajam ganam.”

Mācītājs: Kaspars Simanovičs
Lasījums: Jāņa evaņģēlijs, 10. nodaļa, 12. līdz 26. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk