04.10.2015., L.Rozentāls, Lk 12:15-21, “Mūsu dzīves caurumi”

Pastāsti citiem

Viens citāts no šī sprediķa:
” Pļaujai ir arī vēl viens svarīgs aspekts – tā savieno savā starpā to, kas līdz šim audzis atsevišķi. Katrs labības stiebrs varēja sevi uzskatīt par ķēniņu un kungu. Taču pļauja nozīmē visa sajaukšanos ar visu. Tā ir sevis aizliegšana un visa mana Es padošanās. Es domāju, ka pats dārgākais ir garais, lielais, citiem redzamais stiebrs. Bet, izrādās, labākais manī ir no tālienes neredzamais – graudi. Bet tas kas notiek tālāk, vēl vairāk iezīmē šo sajaukšanos, savienošanos – graudi tiek samalti un rodas milti. Kas savienoti ar ūdeni un vēl šo to karstumā top par rezultātu – maizi. Pļaujas svētki mums uzdod jautājumu par to, kur esam mēs šajā visu esību no tās pirmās dvašas veidojošajā un pārvērtošajā procesā? Vai esam vēl tikai labības stiebrs, izlējies savā varenībā un pārākuma apziņā? Vai jau apjautuši, ka nesam sevī kādu kodolu, pie kura var tikt, vien visam pārējam, ko domājam par sevi, kas mēs esam, ejot bojā? Bet varbūt kāds jau ir izgājis cauri šim tuksnesim un dvēseles tumšajai naktij un jau sācis sajust miltu smaržu. Pļaujas svētki – mums egoistiskajiem labības stiebriem – ieskicē visu lielo stāstu, lielo Esības ceļu…”

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Lūkas evaņģēlija 12. nodaļa, 15. līdz 21. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk