05.04.2015., L.Rozentāls, Lk 24:1-12, “Pamanīt un sekot taurenim”

Pastāsti citiem

Augšāmcelšanās ir dzīves tālākā izplešanās, kas pārspēj visus līdz šim zināmos pretstatus. Tāpēc tā ir iespējama tikai šķērsojot nāvi – lielāko mums zināmo pretstatu, kurā šķietami nebeidzamā cīniņā saķērusies dzīvība un nāve. Tā ir pacelšanās pāri valnim, kurš ietver šo cīņas laiku. Tā ir absolūti jaunas esības klātbūtnes pamanīšana.
Augšāmcelšanās ir tik grūti raksturojama parādība. Tā ir netverama un smalka kā tās kristīgais simbols – taurenis. Te tā ir un te tā vairs nav. Tas ir, kā Augšāmcelto piedzīvo mācekļi – te viņa nav un te jau viņš ir, un atkal nav.
Mums, kāpuriem, ir jāpievērš uzmanība taurenim, kas – gluži kā evaņģēlijos attēlotais Augšāmceltais Jēzus – ir ne tāds, kā mēs, citā miesā, citā izskatā, ar citiem mērķiem, citām iespējām, citu vieglumu. Mums, kāpuriem, tas nav viegli. Mums ir ļoti maz darīšanas līdz šim bijušas ar taureņiem. Lieldienas ir aicinājums mums, kā¬puriem, pievērst uzmanību taureņiem. Un sākt apdomāt, ka taurenis tie esam mēs, kāpuri. Ka kāpurs un taurenis, šie antagoniskie pretstati, ir kaut kas viens.
Šis rīts mums saka to, ka saka visi rīti mūsu dzīvē. Ir jāmostas, jāceļas augšā. Ir jāmostas augšā Lieldienām un tās jāsāk meklēt. Un, kad esam tās atraduši, nav jāpārtrauc meklēt. Jo vienmēr tā bija, ir un būs, ka te tās ir un te atkal nav. Mums jāsteidz pakaļ šim taurenim un jāseko uz turieni, kur tas lido. Viņš zina, kur ir nektārs. Un mēs zinam. Viss esības nektārs ir Viņā, Augšāmceltajā.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Lūkas evaņģēlijs, 24. nodaļa, 1. līdz 12. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk