05.07.2014., I.Paičs, Mt.15:1-20, “Sirds”

Pastāsti citiem

Mācītājs: Indulis Paičs
Lasījums: Mateja evaņģēlijs, 15. nodaļa, 1. līdz 20. pants.

Mēs bieži identificējam sevi ar savu prātu – domām un idejām. Tomēr no kristīgās teoloģijas viedokļa prāts tiek drīzāk uzlūkots kā kalps nevis kungs cilvēkā. Prāts atrod pamatojumu un iespējas sasniegt to, ko mēs gribam. Bet kas nosaka, ko mēs gribam? Sirds! Beigu beigās cilvēks vienmēr darīs to, ko sirds viņam pavēlēs. Garīgās dzīves mērķis un galvenais uzdevums ir Dievam uzticīgas un atvērtas sirds izveidošana un paturēšana.

Gan Jēzus, gan farizeji bija vienisprātis, ka cilvēkam nepieciešamas pārmaiņas. Bet farizeji uzskatīja, ka pārmaiņām jānotiek no ārpuses uz iekšu – vispirms ar pareizu domāšanu un gribu jāizmaina sava uzvedība un dzīvesveids, un tad beigās varbūt arī iekšēji sāksim justies savādāk un ticēt intensīvāk. Bet Jēzus mācīja pretējo virzienu – no iekšpuses uz āru, jo viņš bija pārliecināts, ka ārēji pareiza rīcība negarantē, ka sirds tiešām ir mainījusi savu virzienu. Bez mainītas sirds ārējiem sasniegumiem Dieva priekšā ir maza vērtība. Vispirms jāsakārto sava iekšiene, tad sakārtosies arī āriene.

Kad mēs lūdzam Dievu, viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem ir mūsu prātu novest sirdī. Visas labās domas un atziņas, kas ienāk prātā, aizies tikpat ātri, cik atnākušas un tām nebūs nekādas nozīmes, ja mēs tās nenovedīsim līdz sirdij. Jo prāts ir tikai kalps, kas kalpo sirdij. Tikai sirdij ir īsta un ilgstoša ietekme uz mūsu domām un pēc tam arī vārdiem un darbiem.

Rūpējies par savu sirdi! Neviens cits tavā vietā to nedarīs!

Print Friendly
Lasīt tālāk