06.08.2015., L.Rozentāls, Ebr 13:2-3, “Bēgļi vai viesi?”

Pastāsti citiem

Savu “māju” – savas sabiedrības un valsts – atvēršana svešiniekiem jebkurai kopienai, bet kristīgajai jo īpaši, ir nevis tikai līdzcietības vai žēluma izpausme, bet gan Bībelē bieži sastopama audzinoša garīga disciplīna. Sastapšanās ar svešniekiem ir mūsu ticības veidošanās un izaugsmes instruments. Tāpat kā lūgšana, dievkalpojums, Svēto Rakstu apcerēšana, meditācija. Vai mēs varētu iedomāties, ka noraidot bēgļus, mēs noraidam arī savu izaugsmi, savu dievkalpojumu, savu dziedināšanu? Jā, grūti to aptvert, ka svešinieku mīlēšanai – filoksenijai (ksenofobijas – baiļu no svešiniekiem – pretstatam) – ir tik lieli mērogi. Daudz lielāki nekā mums šķiet. Un cilvēks nemaz nevar būt dziļākajā nozīmē kristīgs, ja viņš noraida sastapšanos ar svešiniekiem. Bet sastapties ar svešiniekiem ir iespējams tikai viņus mīlot. Jo tā sastapšanās, uz ko aicina Dievs, ir nevis sastapšanās uz ielas, sakostiem zobiem garām ejot, bet atverot savas mājas, savas valsts, savas kopienas durvis, uzņemot svešiniekus kā savējos, dodot viņiem nevis mazāk, bet gan tikpat un varbūt pat vairāk kā savējiem. Tā kā – redziet – varbūt jautājums par bēgļiem nav jautājums par 250 bēgļiem, bet gan par mums pašiem… Jā, galvenokārt tikai par mums pašiem.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: no vēstules ebrejiem 13. nodaļas, 2. līdz 3. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk