06.11.2016., L.Rozentāls, Rom 3:21-31, “Vai lepojamies, ka esam luterāņi?”

Pastāsti citiem

Taisnošana ticībā – par to šajā laikā runā daudzās luterāņu draudzēs. Taču, vai daudz ir to vietu, kurā šī teorija saskan ar praksi? Es domāju, ka šādu vietu nav daudz. Sprediķot, ka Dievs mīl visus cilvēku ir viena lieta. Runāt par to ir viens. Bieži mēs patiešām nesaprotam, ko paši runājam. Jo mīlēt visus cilvēkus patiešām nozīmē visus. Mēs visus mīlam. Taču tikko kāds kļūst atšķirīgs, sāk krist laukā no rāmjiem, neadekvāti izpausties, tā mūsu mīlestībai gals. Taču patiesa kristīga sadraudzība ir nevis tāda, kur drīkst rādīt tikai savu glancēto un uzfrišināto pusi, bet arī to, kur mājo grēki, kur sāp ievainojumi, arī savu ēnas pusi bez bailēm, ka tiksi apsūdzēts, tiesāts, vērtēts, atstumts. Īsti luteriska draudze un baznīca vairāk līdzinās anonīmo alkoholiķu grupai nevis kādai dievbijīgu un sapostu – iekšēji un ārēji – ļaužu pulciņam. Luterisks ir nevis tikai tas, kas luteriski tic, bet tas, kas luteriskā ticībā rīkojas, kas ir aptvēris, kas ir šīs dārgums, kas gandrīz 500 gadus nes Lutera vārdu.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Pāvila vēstule romiešiem, 3. nodaļa, 21. līdz 31. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk