06.12.2015., L.Rozentāls, Lk 3:1-6, “Advents – robežu pārvērtēšanas laiks”

Pastāsti citiem

Adventa laiks ir aicinājums sākt pārveidot visas robežas par līnijām. Vai vismaz apzināties, kas ir tās robežas, kuras uztveram par par tik pašsaprotamām, ka pat neuzdrošināmies tām iebilst un turpinām tām pakļauties. Arī robežai starp dzīvi un nāvi. Arī starp to, kas bija tad un ir tagad. Un to, kas vēl tikai būs. Advents ir aicinājums atlauzt šīs cieši aizbultētās durvis. Un apjaust viss, kas ir bijis, joprojām ir. Jā, taipus līnijas. Neapšaubāmi. Taipus mūsu maņām, taipus mūsu pieskārieniem un glāstiem. Bet mēs esam ne tikai ķermeņi. Mūsu ķermeņi ir tikai viena, nebūt ne svarīgākā mūsu esības daļa. Mēs varam viens otram pieskarties arī ar dvēselēm, bet arī tikties vēl dziļāk – Gara līmenī. Un, kad es domāju par šodienu, par aizlūgumiem, svecītēm, baloniem – tās nav tikai kādas ārējas dziedinošas norises, bet arī garīgas sastapšanās ar mūsu bērniem. Kā zīme tam, ka joprojām varam ko dot un ka joprojām no viņiem saņemam. Jo mēs esam ne tikai mūsu mirstīgie ķermeņi, gaistošās atmiņas, personības, emocijas, domas un jūtas. Mēs esam un mūsos katrā taipus tam visam, ko nupat nosaucu ir Gars, centrs, kodols un tur nevienam nekas nav miris un beidzies. Jo mēs katrs esam arī tas, kas paliek pēc tam, kad viss iepriekšējais manis nosauktais nomirst un beidzas. Mūsu ķermeņi nomirst, arī tas viss pārējais, ko uzskatam par sevi. Taču mēs esam ne tikai tas. Mēs esam arī Kristus ES. Kad nāve vairs nav robeža, bet tikai līnija, mēs piepeši sākam apjaust to paradoksu, kurš saka – ja tu mirsti, pirms tu mirsti, tu nemirsi, kad tu mirsi.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Lūkas evaņģēlija 3. nodaļa, 1. līdz 6. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk