07.07.2016., L.Rozentāls, Mt 23:23-24, “Knišļi”

Pastāsti citiem

Mūsu lielās kaimiņvalsts pareizticīgās baznīcas ģimenes jautājumu komisija publicējusi dokumentu, kurā paziņots, ka aizliegums sist bērnus ir vērsts pret ģimeni, tradicionālām ģimenes un morāles vērtībām, un ka nav nekādu šaubu, ka vecāku tiesības saprātīgā un mīlošā veidā sist bērnus ir paša Dieva ieceltas. Šī ziņa man atsauca atmiņā kādu sarunu pirms nedēļas par vardarbību pret sievietēm, kurā piedalījās dažu konfesiju un nevalstisko organizāciju pārstāvji. Sarunas gaitā mēs vienojāmies, ka pirmais, par ko mēs varam vienoties, ir, ka baznīcai viennozīmīgi un fundamentāli ir jānostājas upuru pusē, absolūti solidarizējoties ar upuriem un vienlaikus atsakoties attaisnot, izskaidrot, pamatot varmākas pozīciju, viņa rīcības iemeslus vai situāciju. Pirmais solis ir pilnīgi un galīgi atbrīvot upuri no jebkādas atbildības un vainas. Vardarbība ir sarkanā līnija, kurai nav nekādu vērā ņemamu attaisnojumu, paskaidrojumu vai pamatojumu. Nevardarbība ir augstākais bauslis un katrs, kas izturas vardarbīgi pret otru – pie tam ne jau tikai fiziski, bet arī emocionāli un garīgi, pārkāpj nevis kādu no, bet pašu augstāko bausli, kas ir vienīgais bauslis, ko mums ir Jēzus pavēlējis turēt. Tu vari ievērot visus pārējos baušļus, turēties pie visām iespējamām tradicionālām vērtībām, pie visa, kas Bībelē ir rakstīts un nav rakstīts, bet ja tu pārkāp šo bausli, tad viss pārējais, ko tu ievēro, dari, pildi, ir skanošs varš un šķindošs zvārgulis.

Par to arī šis sprediķis.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Mateja evaņģēlija 23. nodaļa, 23. un 24. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk