07.09.2013, K.Simanovičs, Ij.5:17-26, “Grūtā patiesība”

Pastāsti citiem

Daudzi cilvēki attiecības ar Dievu iedomājas aptuveni tā: Radītājs rūpējas par ikvienu radību, pamāca to un, kad uzskata par vajadzīgu, arī pārmāca jeb soda. Nereti – stipri, nežēlīgi, sāpīgi. Fiziskā vardarbība daudzviet vēl aizvien ir ierasts audzināšanas līdzeklis un palīgs savas autoritātes nostiprināšanai. Iespējams, šeit slēpjas atbilde, kādēļ ļaudis vardabību vēlas attiecināt arī uz Dievu. Šādos uzskatos ir arī Ījaba draugi.
„Mēs nevaram, mēs nedrīkstam uzurpēties pār patiesību, pār realitāti un gluži kā Prokrusta gultu savu skaidrojumu ar varu uzspiest katram garāmgājējam. Dievs varbūt arī var ievainot un pārsiet, viņš varbūt arī var satriekt un atkal sadziedēt, tikai, vai viņš to patiešām dara – tie ir mūsu katra paša meklējumi un katra paša atrastās atbildes, tie ir secinājumi, kuriem ir jāiespaido tikai un vienīgi mūsu pašu dzīves.
Ījaba grāmatā aprakstītie notikumi man liek domāt, ka ierobežotība ir mūsu liktenis, pazemība – mūsu mērķis, dzīves realitāte – vienīgais ceļš, kuru iet. Vienīgais ceļš, kurā iespējama sastapšanās ar Dievu.”

Mācītājs: Kaspars Simanovičs
Lasījums: Ījaba grāmata, 5. nodaļa, 17. līdz 26. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk