07.09.2014., K.Simanovičs, Lk.17:11-19, “Pateicības brīnumainais spēks”

Pastāsti citiem

Mācītājs: Kaspars Simanovičs
Lasījums: Lūkas evaņģēlijs, 17. nodaļa, 11. līdz 19. pants.

Stāsts par Jēzu un desmit spitālīgiem vīriem Lūkas evaņģēlijā ir stāsts par katru no mums. Taču savādi, ka tikai viens no šiem desmit pēc neticamās atveseļošanās un atgriešanās sabiedrībā, spēj saskatīt kopsakarību starp savas dzīves notikumiem un sastapšanos ar Jēzu. Nekas jau nav mainījies arī mūsdienās – spēja interpretēt savu esību mīloša Dieva klātbūtnes kontekstā mums vienkārši palīdz dzīvot. Un ticība ir tā, kas padara iespējamu pateicību. Tās ir kā vienas monētas divas puses – ticība un pateicība. Arī priekšnosacījumi tām abām ir vieni un tiem paši.
„Tad, lūk, – tieši ticība padara iespējamu arī pateicību. Pateicīgs bija gan dziedinātais samarietis, gan cietuma uzraugs… Vai varbūt ir otrādi?… Cilvēks, kurš ir iemācījies dzīvot ar pateicību, patiesībā jau praktizē ticību, pat ja pats to vēl neapzinās un nesauc tādā vārdā. Pateicība pēc būtības nozīmē būt attiecībās – pat ja uz mirkli, pat ja ar nepazīstamu cilvēku – kāds mums kaut ko iedod, mēs sakām „paldies”; kāds mūs palaiž pa priekšu, mēs sakām „paldies”; kāds mums izdara pakalpojumu, mēs sakām „paldies”. Pavērojiet – ja kaut kādu dzīves notikumu rezultātā mūsos parādās pateicības izjūta, bet tāda visnotaļ izplūdusi, šķietami bez adresāta, tad visticamāk tā ir vērsta uz Dievu.”

Print Friendly
Lasīt tālāk