09.08.2015., L.Rozentāls, Īj 38:1-16, “Attiecības ar dzīvi”

Pastāsti citiem

Ījaba grāmatā mēs atrodam aicinājumu uz ticību, kas balstīta nevis darījumā, prasībās un gaidās, sapņos un nepamatotās cerībās, bet gan mistiskajā mīlestībā. Nepierādāmā pierādījumā, nepārliecināmā apgalvojumā, neizsakāmā vārdā – jā, mīlestībā – balstītā ticība. Kas necenšās visu izskaidrot, katram vējam atrast mierinājumu vai sevi anestezēt ar Svēto rakstu vārdiem. Kas nepārstāj teikt un slavēt Dievu. Ticība, kurai nav nekāda nolūka, intereses un mērķa. Kas nav radusies nedz no bailēm no soda, nedz no cerībām uz algu. Tā ir mīlestība bez nosacījuma, tā vienkārši ir, ticība, kas vienkārši ir, kas pieder pie tā avota un pamata, kas vienkārši tevī ir.
Un, kad tu to apzinies, tad rūgtums pāriet. Tas netaisnības rūgtums uz dzīvi, cilvēkiem un pasauli. Tā ir ticība, kas necer uz veiksmi, labu veselību un nodrošinātām vecumdienām. Tā ir ticība, kas necer nesaslimt ar vēzi vai dzīvot līdz sirmam vecumam. Tā ir ticība, kas pieņem visu, kas ir un kura uzticas dzīvei līdz galam. Un pateicas, ja dzīve turpinās. Tā ir ticība, kas zina, ka nekas nevar aizvietot to, ko esi zaudējis, jo katra jaunā diena ir pavisam jauna un ka dzīve nekad neko neatgriež atpakaļ un ka neko nevar atjaunot, atgriezt, vērst pa labu, jo ir kā ir. Neko nevar augšāmcelt, un tieši arī tā ir Augšāmcelšanās, kad spēj – piedzīvojis nāvi – dzīvot tālāk nevis no nāves, bet no dzīves – uz priekšu, necerot neko, bet slavējot Dievu. Un Ījabs to bija sapratis. Un varbūt arī mēs spējam saprast.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Ījaba grāmatas 38. nodaļas 1. līz 16. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk