10.05.2014., K.Simanovičs, Jes.40:26-31, “Paceliet augšup acis!”

Pastāsti citiem

Vai esat ievērojuši, cik daudz cilvēku staigā sakumpušām mugurām un skatīdamies lejup? Un vai esat padomājuši, kāpēc tas tā? Tik maz ir ļaužu, kuri ikdienas skrējienā spēj piebremzēt, pacelt galvu augšup un palūkoties zvaigžņotajās debesīs. Viena no atrunām – nav laika: nedz pašam sev, lai apstātos un padomātu, nedz Dievam.
Ir divas cilvēku kategorijas, kas Svētajos Rakstos dēvētas par jaunekļiem un varoņiem. Tie ir ļaudis, kuri aizmirsuši, ka cilvēks nepārstāv pats sevi, un kuriem šķiet, ka bez Dieva var labi iztikt. Visam (arī uzskatiem un pārliecībām) savs laiks, taču cilvēkiem ir raksturīgi nejust robežas.
„Pienāk dzīvē brīdis, kad ikvienam, neatkarīgi no tā, par ko viņš sevi uzskata un kāds vēlētos būt, ir nepieciešams spēks no augšienes, no debesīm, no zvaigznēm, no klusuma, no Radītāja. [..] Izslimojuši un apzinājušies jaunekļu un varoņu sindromu, mēs no jauna varam atklāt pasauli un savu vietu tajā – pasauli, kas ir Dieva radīta un viņa klātbūtnes caurstrāvota.”

Mācītājs: Kaspars Simanovičs
Lasījums: Jesajas grāmata, 40. nodaļa, 26. līdz 31. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk