11.06.2015., L.Rozentāls, Mk 4:35-41, “Jēzus uz spilvena”

Pastāsti citiem

Ja mēs ārējās un ķermeniskās pārmaiņas bez dziļākiem jautājumiem tūdaļ identificējam kā Dieva darbošanos, mēs riskējam nonākt lielos jautājumos. Vai tad ir laivas, kurās guļošais Jēzus pamostas, varonīgi apsauc vētru un palīdz nokļūt drošā krastā, un laivas, kurās Viņš nepamostas vai kurās Viņš nemaz nav iekāpis, un kuras tad, zaudējušas vētras pārspēkam, noiet dibenā? Vai tā ir Jēzus izvēle, kuriem Viņš palīdz un kuriem nepalīdz? Kā gan varētu justies cilvēks, kura tuvinieki gājuši bojā lielajā vētrā, mācekļiem līdzās priecīgi stāstot, ka viņiem gan Jēzus palīdzēja un viss tagad ir tik brīnišķīgi, cik vien var būt? Vai tiešām Dievs dziedina vienus, bet iepretī citiem vienkārši paiet malā? Tas, ka pārmaiņas uz labu notiek, ir neapgāžami – kā sacīju – esmu tās pieredzējis ne vienu reizi vien, bet tikpat bieži esmu arī pieredzējis, ka nekādas pārmaiņas nenotiek, un viss kļūst arvien ļaunāk.
Par to arī stāsta šis notikums uz Ģenecaretes ezera un tas, kā mēs to interpretējam. Mēs, cilvēki, esam neaptverami komplicēts process. Mēs nevaram spriest par šo procesu no viena, kaut arī ļoti spilgta pozitīva vai negatīva, dzīves notikuma. Dievs, precīzāk, Jēzus Tēvs, Radītājs, Mīlētājs, Dzīvības Ķēniņš, ir šī procesa pamatā, šī procesa asinsrite, šī procesa iekšējais un nekad nebeidzošais dzīvīgums. Kaut kādu iemeslu dēļ var notikt, ka labais sakoncentrējas kādā šī procesa punktā tā, ka mēs to pieredzam kā Jēzus mācekļi uz ezera, kad vētra rimstas, slimība atkāpjas, kāda traģēdija paiet garām rokas stiepiena attālumā. Tā var notikt. Bet parasti – jā, parasti, kas nebūt nav sliktāk, grūtāk, nepareizāk – šīs labais izkliedējas daudzos notikumos, punktos, izstiepjas garās līnijas un mēs, cilvēki, to ar savām ierobežotajām uztveres spējām piedzīvojam mazāk intensīvi.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Marka evaņģēlija 4. nodaļas 35. līdz 41. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk