11.08.2016., L.Rozentāls, Īj 19:22-27, “Ķecerīgā Ījaba grāmata”

Pastāsti citiem

Ījaba grāmatā pieminētajiem dieviem ir maz līdzību ar Iziešanas Dievu un praviešu Dievu. Pravieši neko nezināja par jūras dziļumiem un behemotiem, bet gan par taisnību un tiesu, kas plūst no Dieva kā upe no klints. Ījaba grāmatā gandrīz vai velti meklēt Radīšanas Dievu, kura Radīšanas stāsti pauž viennozīmīgu cilvēkam draudzīgu un cieņpilnu teoloģiju. Ījaba grāmata atklāj un pierāda, kādam Dievam nav iespējams ticēt. Tā parāda, kāda Dieva priekšā vienīgā iespēja ir kļūt par ateistu. Jo Dievam, kuru nevar panest, arī nav iespējams ticēt un uzticēties. Ījaba grāmata ir stāsts par Dievu, kura nav. Kuram ticēt ir ķecerība un elkdievība.

Taču visu šo ķecerību vidū Ījabs spēj pacelt balsi un saukt pēc patiesā Dieva, pēc Glābēja no tā visa, kas ciešanās jāpiedzīvo, jādzird un jārunā, un kam jātic. Un tā pa sētas durvīm, tikpat kā nemanāmi Ījaba grāmata ienāk Glābējs. Sadistiskās dievības priekšā Ījabs apelē pie citādā Dieva. Viņš runā par patieso Liecinieku debesīs un savu Galvinieku augstumos, pēc kura raud viņa acis. To Ījabs reiz redzēs. Šis Glābējs sadragā visas citas lomas, kuras piedēvētas Dievam. Šis Glābējs nav nedz patvaļīgais pārbaudītājs, nedz savu absolūto šķīstību ar cilvēka klātbūtni apgānīt nevēlošais vīzdegunīgais despots, nedz arī zvaigžņu, jūru un mākoņu dabas trīsošais svētums. Glābējs ir Kristus, kura priekšā izzūd jautājums par ciešanām un Dievu, jo Glābējs ir Dievs, kurš pats cieš, kurš pats ir Ījabā, kurš pats ir Ījabs. Ījabs uzticas Dievam, kurš izveda tautu no Ēģiptes. Visi pārējie ir tikai faraoni, kuri pataisīti par dieviem. Ījabs atsakās tiem ticēt un tieši tajā atklājas viņa ticība. Viņš atsakās padoties, pakļauties, noslēgt kompromisu, bet ir gatavs gaidīt uz to, kas vēl tikai nāks.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Ījaba grāmatas 19. nodaļa, 22. līdz 27. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk