11.11.2017., U.Salna, Īj 19:23-27, “Cerība pie dzīves robežām”

Pastāsti citiem

Ko nozīmē augšāmcelšanās? Kas ir piedošana? Kā mums sadzīvot, kā mums veidot attiecības savā starpā? Ko nozīmē mūžīgā dzīvība? Tie ir lieli jautājumi, tie ir kopīgi ejama ceļa daļa un būtība, un ir svarīgi, ka ne tikai mūsu prāts, mūsu izpratne piedzīvo šo ceļu, bet arī mūsu gars tiek stiprināts īpašā kopībā. Tas mums ļauj paturēt savā sirdī, savās domās visa galveno mērķi un piepildījumu – Mūžīgo dzīvību, jo patiesībā tas ko šādi darām, ir – mēs to jau mācāmies: jaunu dzīvi, tādu dzīvi, kas spēj Dieva priekšā pastāvēt, kas nav tukša, bezjēdzīga un gaistoša līdz ar mūsu šīspasaules esības beigām.
Tomēr šis mūsu gada laiks, laiks pirms Adventa, var aizvest mūs katru arī pie ļoti personiska, ļoti individuāla jautājuma par dzīves robežām, par to, vai un kādā veidā Mūžīgā dzīvība attiecas ne vairs uz manu vietu pasaulē, manu vietu attiecībās, manas dzīves iekšējo garīgo kvalitāti, bet gan par to, kas ir mana cerība pie šīm dzīves robežām…
Pieskarties šiem jautājumiem vienmēr ir risks. Es esmu uzdrošinājies jūs aicināt palūkoties šajā virzienā tikai viena iemesla dēļ. Proti, tikai tādēļ, ka mums patiešām ir pamats ticēt un paļauties, ka arī šajā līmenī, šajā dziļi personiskajā cīņā ar jautājumiem katram par savu nākotni laika beigās, katram par sava Es, savas būtības, savas dvēseles saskari ar mūžību – arī šajā ziņā, un varbūt jo īpaši šajā ziņā, mēs esam glābti. Mums nav jābaidās.

Evaņģēlists Uģis Salna.
Lasījums: Ījaba grāmatas 19. nodaļa, 23. līdz 27. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk