11.12.2014., K.Simanovičs, 2Pēt 3:8-15, “Mērķis vai process?”

Kaspars Simanovičs

Pastāsti citiem

Dažkārt gadās, ka identās situācijās mūsu izturēšanās mēdz būt absolūti pretēja: vienā reizē mierīga, citā gluži pretēja – nemiera, nepacietības pilna. Varētu būt, ka atšķirība tajā, uz ko konkrētajā brīdī esam noskaņojušies: uz mērķi vai procesu. Nereti nāk prātā jautājums, kā gan Dievs spēj būt tik pacietīgs? Būtu muļķīgi Viņam pārmest vilcināšanos kaut vai tādēļ, ka Dievs esību uzlūko kā procesu un vēlas redzēt realitātes apzināšanas radītas pārmaiņas ikvienā cilvēkā.
„Pasaule, dzīve ir process. Pārmaiņas mēdz būt visnotaļ ātras un dramatiskas, dažkārt – ļoti lēnas un nemanāmas, un ne vienmēr uzreiz ir saprotams, kā šīs pārmaiņas vērtēt, ko tās atnesīs. Taču dzīve, esība vienmēr nozīmē pārmaiņas. Mēdz notikt, ka ārējie, ierastie orientieri zūd, pat šķietami visstabilākie – debesis izjūk, pasaules elementi izkūst. Kādiem gan tad mums ir jābūt iekšējiem orientieriem un kādai stiprai pārliecībai, lai mēs savā ticībā un paļāvībā varētu pastāvēt! Tajā, ko Kristus reiz iemiesoja un mācīja… Nebūs viegli. Mēs vēl neskaitāmas reizes piedzīvosim gan dusmas, gan aizvainojumu, gan vilšanos, paspēsim būt gan nepacietīgi, gan ar skaidru mērķa izjūtu, kas un kā Dievam mūsuprāt būtu jādara, taču, kamēr process, kamēr dzīve vēl rit, uzskatīsim „mūsu Kunga pacietīgo gaidīšanu uz mums [..] par mūsu glābšanu…” Un novērtēsim, ka „ Kungs nevilcina savu apsolījumu, kā daži domā, bet pacietīgi gaida uz mums, jo viņš negrib, ka kādi ietu pazušanā, bet grib, ka visi [..] atgriežas.””

Mācītājs: Kaspars Simanovičs
Lasījums: Pētera 2. vēstule, 3. nodaļa, 8. līdz 15. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk