11.12.2016., L.Rozentāls, Jk 5:7-10, “Dzīvi un jēgu meklējot”

LR-600x600

Pastāsti citiem

Un tomēr pienāk brīdis, kad mēs sākam jautāt – vai tiešām tas ir viss? Vai cilvēka jēga ir piedzimt un nomirt? Vai tiešām tas ir vienīgais, kam kāda vērtība un nozīme? Kad sākam tā sev jautāt, iespējams, ir pienācis brīdis, kad nāve mūs ir atlaidusi vaļā vai arī mēs paši esam iztaustījušies ārā no nāves tumsas.

Mūsu bērnu dzīves ir līdzīgas ļoti dziļām akām. Tās neaizņem daudz vietas. Taču ietiecas bezgalīgos dziļumos. Jo daudz vairāk par visu, ar ko esam saistīti te mēs, tās ir saistītas ar to bezgalīgo, dziļo, neizmērāmo un neizsmeļamo, mūžīgo, no kura viņi nāca un kurā viņi atgriezās. Viņu dzīves izsaka nevis platums un garums, bet dziļums. Un, kad to apjaušam, mēs sajūtam, ka no šī dziļuma dveš liels miers. Šis miers stāsta par viņu dzīvēm.

Kāpēc mēs nereti iedomājamies, ka viņu dzīvēs nekas liels nenotika? Jā, taisnība, pie akas nekas liels nenotiek. Tur neplosās vētras un nezied ūdensrozes. Tur nesēž makšķernieki un pāri netiek būvēti tilti. Viss, kas patiesi ir svarīgs, notiek aiz tā, ko mēs redzam un varam izteikt vārdos. Tur, dziļumos, risinās Lielā dzīve, par kuru mēs nezinām tikpat kā neko. Dzīve, kuru mēs pat nevaram nosaukt par dzīvi, jo ar dzīvi parasti saprotam to, kas starp tiem datumiem, kad piedzimām un kad nomirām. Lielā dzīve ir pavisam kas cits un tā – pieder mums visiem pilnīgi vienādi un līdzīgi. Tā bija pirms visa un tā ir pēc visa. Viņa pati ir viss.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Jēkaba vēstules 5. nodaļa, 7. līdz 10. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk