12.04.2015., L.Rozentāls, Jņ 20:19-31, “Augšāmcelta dzīve”

Pastāsti citiem

Tas, kas mūs var pārliecināt par Augšāmcelšanos, ir nevis tukšais kaps, bet gan Augšāmcelšanās pārvērsta sirds. Augšāmcelšanos apliecina nevis kapa tukšums, bet Kristus Gara piepildīta kopiena, baznīca, sabiedrība. Nevis prom ripojošais akmens, bet savstarpēji viens otru un citus pieņemoši cilvēki.
Tas nav galvenais, vai Toms ielika savu roku sānos un pieskārās rētām vai nē. Bet gan tas, ka mācekļi sajuta, ka to Garu, to spēku, dziedināšanu, cerību, transformāciju, radīšanu, ko bija manījuši Jēzū pirms Viņa nāves, viņi piedzīvoja arī pēc Viņa nāves. Tas nekur nebija zudis, tas nebija kapā, bet gan dzīvs un vēl dzīvāks, jo kļuva absol¬ūti skaidrs, ka nāvei par to nav varas un ja tā, tad tam visam ir mūžīga nākotne un mūžīgas iespējas.
Augšāmceltais ir tā daļa mūsos, kas ir pieredzējusi nāvi un – no tās atspērusies – devusies tālāk. Tā ir tā daļa mūsos, kas zina, ka ar nāvi mēs neko patiešām īstu nepazaudējam. Dzīvot Augšāmcelšanos nozīmē apliecināt, ka viss ir svēts. Augšāmcelta dzīve visā redz svētumu. Tā vairs netiesā, nesit krustā, neatriebjas, nenošķiras. Visas nesaprašanās ir pagātnē. Tai vairs nav baiļu, ka kaut kas varētu mūs iznīcināt, samaitāt, padarīt netīru. Tā ir dārgakmens, kuru nekas vairs nespēj ieskrambāt. Augšāmcelšanās ir citas substances dzīve. Tāpēc to dzīvot nozīmē pie visa pieiet un ar visu komunicēt kā ar svētumu – līdzcietīgi, pazemīgi, bijīgi, zinot, ka jebkam pretī stāvot, mēs stāvam iepretī noslēpumam un nodomam, kas tā dzīlēs elpo.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Jāņa evaņģēlijs, 20. nodaļa, 19. līdz 31. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk