13.09.2015., L.Rozentāls, Mk 8:27-30, “Cauri mūsu dzīves ēnām”

Pastāsti citiem

Katra godīga meklētāja ceļā pienāk brīdis, kad tas Jēzus jautājumu sāk dzirdēt citādāk – nevis, ko citi domā, bet, ko tu domā, par ko tu mani turi? Šādu jautājumu sevī sadzirdēt var tikai cilvēks zināmā garīgā briedumā, kad plakans un nepietiekams sāk izskatīties tas, ko varam par Jēzu referēt objektīvi. Piepeši tas viss sāk šķist kā tukši salmi. Un tu apjaut, ka pie tā, kas Kristus ir, var nonākt tikai pie tā, kas Viņš nav. Jo visu lietu tuvumā mēs vispirms nonākam šīs lietas ēnā un tikai tad sasniedzam pašu lietu. Ceļš uz to, kas ir, vienmēr iet cauri tam, kas tas nav. Ceļš līdz centram vienmēr iet iet cauri ēnām. Tieši tāpēc tik svarīgi ir ēnas identificēt un nesajaukt tās ar pašu lietu.
Evaņģēlists Marks nedaudz ieskicē galvenās Kristus ēnas, to, par ko Viņu tur daudzi, taču Viņš pats tas nemaz nav. Kas Jēzus ir? Tikai atklājot un pieņemot ēnas – individuālās un kolektīvās – iespējams nonākt pie autentiskas atbildes. Tikai atskatoties uz ceļu, kas veda cauri ēnām, ir iespējams ieraudzīt to, kas Viņš priekš tevis ir izveidojies un vienmēr bijis. Tikai redzot, ka visam – arī vislabākajam un vissvētākajam iet cauri kādā plaisa, tikai apzinoties šo plaisu un lūzumu, no kuras nevar izvairīties neviens un nekas, var sākt pamanīt gaismu, kas no tās nāk. Paradoksālā veidā tieši plaisa un lūzums ir tas, caur kuru spīd gaisma. Tikai pienākot plaisai tuvu, tu ieraugi, ka vienīgais ceļš uz pestīšanu, gaismu, dziedinātu dzīvi ved cauri plaisas un lūzuma bezdibenīgajai tumsai.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Marka evaņģēlija 8. nodaļa, 27. līdz 30. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk