13.11.2014., I.Paičs, Īj 19:23-27, “Es skatīšos uz Dievu”

Pastāsti citiem

Visu laikmetu garīgā ceļa gājēji ir apgalvojuši vienu – viņi tā pa īstam sākuši dzīvot un novērtēt šo dzīvi tikai tad, kad bijuši spiesti ļoti personīgā veidā saskarties ar nāves un mūžīgās dzīves tēmu.
Mūžīgā dzīvība Bībeles izpratnē lielā mērā ir atmiņas un atcerēšanās jautājums – no vienas puses Dievs nemitīgi atcerās mūs, redz katru mūsu dzīves dienu un tas mums ir iemesls runāt par mūsu mūžīgo dzīvību un augšāmcelšanos – mēs zinām, ka Dievs mūs neaizmirst, Viņš mūs redz vienmēr. Un iepretī tam mēs kā cilvēki esam aicināti atcerēties par Dievu, un tas ir tas pamats, kas ļauj mums izturēt mūsu bēdas un ciešanas, kurām mēs pašlaik ejam cauri.
Dieva vaigs ir visur klātesošs, bet mēs tam varam nepievērst uzmanību. Līdzīgi kā uz lapas uzzīmētā zīmējumā mēs skatāmies un priecājamies par līnijām un krāsām, bet aizmirstam par to lapu, uz kuras zīmējums ir veidots un bez kuras mēs neko neredzētu un neko nepiedzīvotu. Tā tas ir ar Dieva klātbūtni, kas visu nes. Un Ījabs saka: „Kaut es varētu to nekad neaizmirst, šo Dieva klātbūtni! Viņš skatās uz mani un es uz Viņu…”

Mācītājs: Indulis Paičs
Lasījums: Ījaba grāmata, 19. nodaļa, 23. līdz 27. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk