14.01.2016., L.Rozentāls, Kol 1:15-19, “Jēzus daudzās dvēseles sejas un ko tās mums māca”

Pastāsti citiem

Mums ir jābūt ar ļoti lielu godbijību un pietāti pret to, ko mēs saucam par Kristu. Nevis tādā “iepretī kaut kam lielam” bijībā, bet kā iepretī tam, ko mēs līdz galam nespējam nedz aptvert, nedz saprast. Mēs – un tas ir visnotaļ dabiski – vienmēr un dažādi cenšamies rekonstruēt to, kas bija Jēzus – vēsturiskā, psiholoģiskā un vēl dažādā veidā. Tas arī šad un tad labi izdodas un tas patiešām palīdz. Taču mums ir arī jāapzinās, ka visi veidi rekonstruēt Jēzu nekādā veidā neizsmeļ pašu Jēzu. Pēdējā konsekvencē Jēzu mēs nevaram rekonstruēt nedz vēsturiski, nedz psiholoģiski. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Viņš joprojām ir un tas, kurš ir, tas nekad nepaliek tāds, kāds bija vakar, jebkura dzīva esība. Jēzus nav tikai kāda vēsturiska vai psiholoģiska persona, bet gan Gars, un tāpēc kopš evaņģēlistu laikiem katrs veido pats savu Kristus tēlu, kas veidojas, top, mainās mūsu attīstības gaitā, notiekot mūsu apziņas izaugsmei. Tiek atklāti arvien jauni un jauni Kristus aspekti. Te nav runa tikai par to, ka kaut kur ārpus mums atrastos kāds Jēzus, lielais paraugs un izstarotu no sevis kaut ko, ka iedarbībā mēs mainītos, pārveidotos, kā tāda saule iepretī zemei. Nē, te ir runa par ko vairāk – par iemiesošanos, par Kristus inkarnēšanos mūsos, miesā tapšanu.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Pāvila vēstule kolosiešiem, 1. nodaļa, 15. līdz 19. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk