15.01.2017., L.Rozentāls, Jes 49:1-7, “Sekulārais Jēzus”

Pastāsti citiem

Pasaule un pasaulīgs daudziem kristiešiem ir kļuvusi par lamu vārdu. Jā, cita starpā, parunāsim šodien par lamu vārdiem, par specifiski kristiešu lamu vārdu vārdiem. Viens no kristīgā vidē patiešām izplatītiem lamu vārdiem ir vārds “pasaulīgs” jeb “sekulārs”. Lai arī pašam šim vārdam nav nekāda saistība ar reliģiju un garīgumu. Sekulārs, latīniski saecularis nozīmē – laikmets, gadsimts, tas, kas atkārtojas ik simts gadus, piederīgs šai esamībai, kaut kas, kas sākas un beidzas, proti, nav mūžīgs, nemainīgs, vienmēr esošs. Pārejošs kā gadsimts, kas beidzas un sākas nākamais. Šaurākā nozīmē sekularizācija ir process, kura rezultātā kristīgā baznīca pēdējo pāris gadsimtu laikā no vienas monarhiski impēriskas ar valsti nesaraujami kā institūcija saistīta lieluma atkal kļūst par to, kas baznīca savā būtībā ir – garīga un nevalstiska organizācija, kuras lielākā vērtība ir nevis īpašumi, vara un politiska ietekme kā cilvēki un Kristus Gara iedvesmota sabiedrību un pasauli pārvērtoša liecība un rīcība.

Taču šodien vārds “sekulārs” noteiktās kristīgās aprindās ir kļuvis par lamu vārdu, kuru lieto, lai demonizētu ārpus baznīcas sfēras esošo. Tā piemēram, populārais seriāls “Troņu spēles” ir sekulārs. Vai kāda mūzika ir sekulāra. Vai kāds romāns. Vai glezna. Kad kristieši saka – kāds vai kaut kas ir sekulārs, – patiesībā, šīs vārds ir tiesājošs eifēmisms vārdam “grēcīgs”, “slikts”. Aiz šī it kā nevainīgā eifēmisma slēpjas pārliecība, ka viss garīgais un tiešā veidā ar baznīcu un reliģiju sasaistāmais ir labs, bet viss pārējais, tā teikt, pasaulīgais, slikts. Vai tā ir?

Raugoties uz Jēzu, šķiet, ka nē.

Jēzus bija ļoti sekulārs cilvēks. Viņš nebaidījās no izaicinājumiem un dēmoniem, kas varētu to apdraudēt ārpus savas ģimenes un Svēto rakstu mācītāju novilktajām robežām. Viņš sastapa un draudzējās ar tiem, no kuriem – kā daudzi, ja ne visi domāja – ka nevar nākt nekas labs. Viņš apkampa to un tos, kuri bija “sekulāri”, “grēcīgi”, “ļauni”. Jēzus draudzējās ar cilvēkiem ne no draudzes, iebilda saviem mācītājiem, bieži staigāja apkārt viens un interesējās par cilvēkiem, kuri uzskatīja sevi nepiederīgus Israēlam. Un nejutās tāpēc vainīgs. Viņš nebija sava laikmeta reliģiskās vides fans, bet gāja savu ceļu. Tas bija grūti. Ne vienmēr tas izdevās. Radās daudz pārpratumu, misēkļu. Daudzi cilvēki Jēzu atstāja, jo nesaprata un pārprata. Varbūt mums bija vajadzīgs kāds labāks Jēzus, kas nebūtu tik sekulārs. Taču mums ir tikai Viņš viens, viens vienīgais. Tikai tāds Pestītājs. Un par to ir vērts aizdomāties, kāpēc.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Jesajas grāmatas 49. nodaļa, 1. līdz 7. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk