15.12.2016., U.Salna, Lk 3:7-18, “Jāņa Kristītāja evaņģēlijs”

Pastāsti citiem

Ja tu jūties neapmierināts, ja tevi ilgstoši nomāc kādas grūtības, ja tu pārdzīvo kādas netaisnības – gan tev pašam nodarītas, gan tādas, par ko tu dzirdi, lasi, redzi visapkārt, tad, iespējams, jebkādas pazīmes un norādes par pārmaiņu iespēju var šķist laba zīme. Jāņa Kristītāja sludināšana sasaucas ar tumsību un smagumu cilvēku attiecībās, trauksmi un nemieru, spriedzi, samezglojumiem, bet arī alkām pēc atbrīvošanās. Cilvēka daba ļoti viegli ir gatava aizskriet līdzi tai izjūtai, kas sākumā šķiet vēdījam no Jāņa Kristītāja skarbuma. Pats pirmais un galvenais ceļš, kā bēgt no bardzības, kas nāk, bieži vien izrādās sludināt šo bardzību – citiem! Bet Adventa laiks ļauj ieraudzīt, ka Jānis nerunā par kādu vēl lielāku, vēl stiprāku sludinātāju, vēl bargāku pravieti nekā viņš pats. Nē, runa ir par citādu lielumu, citāda veida spēku, kurš savā trauslumā tomēr izrādās augstāks un patiesāks. Jāņa Kristītāja evaņģēlija pamatā ir apziņa, – Viņš, kas nāk, ir spēcīgāks par mani.

Lutera akadēmijas students Uģis Salna.
Lasījums: Lūkas evaņģēlija 3. nodaļa, 7. līdz 18. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk