16.04.2015., L.Rozentāls, Lk 7:11-17, “Celies taču vienreiz augšā!”

Pastāsti citiem

Lieldienu laiks mums arvien vēstī – ir iespējama dzīve, kura nemirst pat nāvē. Dzīve, par kuru, raugoties kapā, var droši sacīt – kapā viņas nav. Tā cilvēka, viņa dzīves, viņa būtības tur nav. Tieši tā ir pieredze, kuru satver cilvēki, kuri ierodas pie Jēzus kapa. Lai kas tur, kapā būtu, Jēzus tur nav. Viņš ir Augšāmcēlies.
Taču ir iespējamas arī pilnīgi pretējas pieredzes un par vienu no tādām stāsta gadījums ar Naines jaunekli. Ir iespējams, ka dažkārt cilvēka dvēsele un dzīve nomirst ātrāk nekā viņa ķermenis. Kādreiz dzīve beidzas tur un tad, kad viss vēl nav fiziski galā. Un tad nāve šķiet kā žēlastība tādas dzīves vidū, kuru cilvēks vairs nespēj panest un izturēt. Un tā tas nav tikai veciem cilvēkiem. Ir satricinoši piedzīvot, ka šis tumšais izmisums izplatās arī pavisam jaunā dzīvē, un kādreiz pat tādā, kas vēl tā īsti nemaz nav sākusi dzīvot. Un, ja izdodas šādu – vēl īsti nemaz nesākušos, bet jau gandrīz mirušu dzīvi dabūt laukā no nāves ķetnām, tad tas ir lielāks brīnums nekā tas, ka tiek uzvarēta ķermeniska miršana. Ķermenisku miršanu uzvarēt ir daudz vieglāk nekā dzīves un dvēseles miršanu – to pierāda pat medicīnas zinātnes. Tāpēc izskatās, ka Naines jaunekļa uzmodināšana no nāves ir kas daudz vairāk nekā tikai uzvara pār dabas spēkiem, bet gan uzticēšanās uzvara pār bailēm un dzīves noliegšanu, un izmisumu.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Lūkas evaņģēlijs, 7. nodaļa, no 11. līdz 17. pantam.

Print Friendly
Lasīt tālāk