18.05.2017., U.Salna, Rom 14:1-12, “Par ticībā stiprajiem un vājajiem”

US2

Pastāsti citiem

Dažādas robežšķirtnes un dalījumi vājajos un stiprajos, īsti ticīgajos un ne visai pareizos, sabrūk tā vienīgā priekšā, kam ticībā patiesi ir nozīme. Tā ir apziņa par dzīvi Dieva priekšā, kura rokās ir pilnīgi viss. Viņš, Dievs pats, ir tas, kurš piešķir jēgu visam – jebkurai kalpošanai, jebkuram veidam, kā tu apliecini savu ticību, jebkuram dzīves ceļam. Tas, kas ļauj mums ieraudzīt savu dzīvi Dieva priekšā, – ir Kristus, Viņa piemērs, Viņa personība, Viņa Gars. Kristus kā ceļa rādītājs, Kristus kā pirmais augšāmceltais no mirušjiem. Kristus kā pats Dievs ar mums.
Zāles pret ticības vājumu, ceļš uz ticības stiprumu lielā mērā ir caur šo vienu atziņu – proti, Svētie Raksti nav instrukcija un likumu krājums citam cita ticības tiesāšanai. Neviens no šiem likumiem nav dots cita cilvēka ticības iztiesāšanai. Neviens no šiem likumiem nav iedibināts, lai vieniem dotu varu pār kādiem citiem. Viss Likums vai Bauslība visplašākajā nozīmē – sākot ar to, kā vispār Dievs ir pasauli iekārtojis un izveidojis, un beidzot ar morāles, savstarpējas līdzāspastāvēšanas principiem un arī reliģiskās kalpošanas veidiem un noteikumiem – tas ir nevis nosacījumu kopums, lai mēs pastāvētu Dieva priekšā, bet gan ēna, atspulgs no tā, kādu Dievs redz mūsu nākamību. Nākamību, ko viņš mums ir parādījis Kristū – mūžīgo dzīvību.

Lutera akadēmijas students Uģis Salna.
Lasījums: Pāvila vēstule romiešiem, 14. nodaļa, 1. līdz 12. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk