18.09.2014, L.Rozentāls, “Neizsakāms un nenoklusējams”

Pastāsti citiem

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Pāvila 1. vēstule korintiešiem, 2. nodaļa, 11., 14. un 15 pants.

Apustuļa Pāvila vārdi man atausa atmiņā, gatavojoties vakara sarunai par teoloģiju “Mūsdienu medicīna un garīgums”. Tēma par mūsdienu medicīnu un garīgumu īpaši varētu interesēt veselības aprūpes profesionāļus, tomēr tēma nav tikai par medicīnu. Cilvēka gara, dvēseles, iekšējās pasaules apzināšanās medicīnas vidē maina un paplašina priekštatu par cilvēka ārstēšanu. Ja medicīna pievērstu uzmanību tikai ķermenim un slimībai, neinteresējoties par cilvēka iekšējo pasauli, nebūtu iespējama medicīna 21. gadsimtā. Ar saviem meklējumiem un atradumiem telpā, kas atrodas starp klasisko medicīnu un klasisko garīgumu, es varu apliecināt: tieši cilvēka slimības, miršanas, nāves izraisītie jautājumi, cerības, pārmaiņas sevis saprašanā un Dieva meklēšanā ir kalve teoloģijai un garīgumam mūsdienu laikmetā. 21. gadsimta teoloģijas un garīguma avots vairāk ir slimnīca un tajā izveidojusies cilvēka slimības, miršanas, nāves, ciešanu vide nekā baznīca vai teoloģijas akadēmiskās izglītības iestādes.

Ja cilvēki, kuri piedzīvojuši klasiskās medicīnas ierobežojumus un trūkumus, sastopas ar cilvēkiem, kuri piedzīvojuši klasiskā garīguma ierobežojumus un trūkumus, rodas avots, no kā spēku smeļ gan slimnīca, gan baznīca. Tās abas nodarbojas ar vienu un to pašu – ar cilvēka dziedināšanu un atjaunošanu, ar cerības, spēka, miera dāvāšanu un radīšanu.

Apustulis Pāvils saka kaut ko ļoti neparastu. Pāvils saka, ka neviens nevar pazīst cilvēku kā tikai cilvēks pats. Nav neviena augstāka instance, kā cilvēks pats, kura uzdevums ir sevi pazīt, saprast, aptvert. Tas nozīmē (padomāsim par to!), ka visi cilvēka mēģinājumi – veidi, metodes, zinātnes, kas ir mēģinājušas cilvēku pētīt, saprast, modelēt, tie visi ir saistīti ar šiem apustuļa vārdiem. Ikvienam, kurš iebilst pret psiholoģiju, psihoterapiju, psihoanalīzi un citām metodēm, kaut ko iebilst pret klasisko medicīnu, vajadzētu atcerēties šo vārdus. Cilvēka gars ir tas, kura uzdevums ir cilvēku pazīt, pētīt, saprast. Protams, cilvēces vēsturē ir gan pozitīva, gan negatīva pieredze, taču ne par to ir stāsts. Arī ar evaņģēlija sludināšanu ir gan pozitīva, gan negatīva pieredze. Tāda evaņģēlija sludināšana, kura kultivē bailes, vainu, nevarību vai izmisumu, cilvēku nedziedina, taču neviens tādēļ neapgalvo, ka evaņģēliju nevajadzētu sludināt. Jautājums ir, kā to darīt pareizi.

Pāvila vārdi dod – ja tā var teikt – apustulisku autoritāti zinātnēm, kas pēta cilvēku un apliecina, ka tā ir daļa no Dieva darba – cilvēkam pētīt sevi, iepazīt, saprast, ne tikai ķermeni, bet arī personību, dvēseli, psihi. Apustulis Pāvils ļauj mums norobežoties no mēģinājumiem pretstatīt psiholoģiju un ticību, psihoterapeitus un mācītājus, dažādas psiholoģijā balstītas metodes un reliģiskas garīgas prakses.

Kas ir cilvēka gars? Tas nav kaut kāds viens mūsu patības nostūris. Cilvēka gars ir tas, ko cilvēkā nevar izteikt un nevar arī noklusēt. Tas ir tas, no kā viss pārējais cilvēkā iegūst spēku. Tas ir cilvēka kodols, centrs, sirds. Cilvēks var būt bez kājas, bez prāta, var būt ar mākslīgu sirdi, ar ļoti ierobežotu emocionālo pasauli, bet cilvēkam vienmēr ir gars, kodols, centrs, sirds. Kaut kas, kā priekšā mēs vienmēr nostājamies, kad kādu cilvēku satiekam. Tas dara jebkuru cilvēku cienījamu, bijājamu, vērā ņemamu. Tas cilvēkā ir stūrakmens, kas visu satur kopā. Izņemsim šo stūrakmeni, viss sabruks. Cilvēka gars ir neatņemams, neatdalāms, neizsakāms, neaptaustāms, nenoklusējams, nenoliedzams. Tas nav tikai viens no cilvēkiem aspektiem. Tas dod elpu un jēgu visiem cilvēka aspektiem – ķermenim, psihei, apziņai. Katram cilvēkam ir gars, dvēsele, un tas ir ļoti nozīmīgi ne tikai tur, kur par dvēseli un garu runā bieži, piemēram, baznīcā, bet tur, kur to piemin retāk.

Gars ir cilvēka patības kodols. Tas dara cilvēku spējīgu apzināties sevi kā cilvēku ar savu dzīvi. Tā nav tikai psihe, kuru veido mūsu pieredzes un raksturs, izturēšanās modeļi. Tas ir visas personības centrs. Atceraties, bija reiz tādas telefoncentrāles? Ja tu gribēji kādam zvanīt, bija jāzvana centrālei, kur telefoniste savienoja. Vēlāk tas sāka darboties automātiski, bet zvanīšana citiem tik un tā nav iespējama bez centrāles, cauru to iet visi zvani. Cilvēka gars kā tāda centrāle, cauru kuru iet visi cilvēka aspekti. Ja ķermenis kaut ko grib teikt prātam, tas iet caur šo centru. Ja apziņa grib kaut ko teikt emocijām, tā iet caur šo centru. Cilvēka gars savieno un integrē visu, kas cilvēkā ir. Bez šī centra cilvēks izjūk, taču, paldies Dievam, šo centru uztur nevis cilvēka spēks, bet gan mūsu Radītājs. Mūsu centrs, kodols ir Viņa rokās. Šis centrs mūsos izlīdzina visus mūsu aspektus kā vienlīdz vērtīgus. Var pieminēt Pāvila vārdus, ka ir dažādas dāvanas, bet viens pats Kungs. Neviena no šīm dāvanām nav labāka par citu, tāpat kā neviens no locekļiem nav labāks par citu, katram ir sava funkcija, tie visi veido vienotu organismu, vienu ķermeni. Pāvils ir bijis viens gudrs cilvēks. Tieši tāda ir gudrība, kas laikmetiem ejot spēj atvērties arvien plašāk, jo tajā ir kāds avots, kas nav tikai Pāvils pats.

Cilvēka gars ir tas, kurš spēj cauri dažādiem dzīves notikumiem un pieredzēm, tās apstrādājot, akceptējot un integrējot, veidot cilvēka Es, cilvēka personību. Cilvēka gars ir telpa, kurā cilvēks savienojas ar Dievu. Ar to es domāju, ka gars ir ne tikai kaut kas, kurā savienojas visi mūsu aspekti, bet šim garam ir arī durvis jeb pieslēgums Dievam. Mani dziļumi, kas ir sinonīms manam garam, ir savienoti ar to dziļumu, kuru mēs saucam par Dievu. Cilvēka gars kā starptelpa cilvēkam ar Dievu, kā cilvēka centrālais komandpunkts, kas atrodas mūsu centrā. Ne visi zina, ka tāds katram ir. To atrast var, tikai ejot sevis iepazīšanas, sevis izpētīšanas ceļu. Cilvēks ir tāds kā kuģis. Tu dzīvo kādā no kuģa kajītēm, tur ir labi, silti. No kaut kurienes nāk siltums, no kaut kurienes nāk ēdiens, un tu vari palikt tur visu mūžu. Kad vienā brīdī rodas grūtības, problēmas, vairs nav silti, vairs nav ko ēst, tu sāc klepot, slimot, novecot, to dodies ārā no kajītes, cel traci, kas te notiek, kurš vainīgs, kurš atbildīgs, tu sāc klejot pa kuģi, to iepazīt, saprast, līdz kamēr aptver, ka tas ir kuģis, ka tas kaut kur tevi ved, ka tam droši vien ir arī vadības centrs. Izdzīt tevi laukā no kajītes parasti spēj tikai grūtības, izaicinājumi vai slimības, kaut kas sāpīgs, nepatīkams. Katram cilvēkam – un tas ir visas Bībeles, ja tā var teikt, kods – ir jāiziet no savas zemes, no savas ērtības, no savas kajītes, jāizkāpj no sava šūpulīša un jādodas piedzīvojumā, ceļā, meklējumos, pārbaudījumos. Tev ir jāizlaužas līdz centram, līdz komandtiltiņam, te ir jāizlaužas no kajītes, un jākļūst par visu kuģi. Tu esi lielāks nekā tev šķita.

Cilvēka gars ir cilvēka dziļums, kurā sākas Dieva dziļums. Tā ir dimensija, kurā sākas Dieva dimensija. Cilvēkā kaut kas ir nemirstīgs, mūžīgs, tas nav pakļauts iznīcībai, tas nav viens no cilvēka bioloģiskiem, fizioloģiskiem, emocionāliem vai mentāliem aspektiem, bet gan dimensija, kurā visi šie aspekti sakņojas. Kad koks nokalst un nomirst, nāve šo dimensiju neiznīcina, jo tā ir savienota ar mūžīgo, vienmēr esošo, vienmēr dzīvo.

Ja raugāmies uz cilvēku kā uz būtni, kurai ir šāds gars, tas maina mūsu priekšstatus par cilvēku. Gara pastāvēšana ir iemesls, kāpēc Jēzus saka: “Netiesājiet!” Mēs nevaram cilvēku iztiesāt, izvērtēt, aprakstīt. Ir kāds dziļums, kas mums nepadodas, kam netiekam klāt. Ja skatāmies uz kādu cilvēku, mums jāzina, ka viņam ir šāds gars, svēts kodols, stūrakmens. Tas mums vēstī, ka visam, ko redzam, dzirdam, tūlīt ķeramies vērtēt, tieši šī gara dēļ vienmēr var būt vēl cita jēga nekā mums ārēji šķiet.

Gars ir mīlestības avots. Ja mēs gribētu izsekot mīlestībai cilvēkā, rūpīgi tai ejot līdzi, mēs nonāktu pie gara. Tikai šis avots ir pieslēgts Kristum, Viņam kā mīlestībai. Tikai cilvēka gars ir dziļumi, kas savienoti ar Kristu. Dievs nemājo mūsu prātā, emocijās, ķermenī, tāpat kā Viņš nemājo plūdos, lietū, zemestrīcē. Tur mājo tikai mūsu pašu izveidotie elki. Dievs mājo dziļāk. Dieva dimensija ir vienā līmenī ar mūsu gara dimensiju. Dievs tāpat kā cilvēka gars nav izdibināms ar tiem rīkiem, kas mums ir pieejami. Garīgo cilvēku neviens nevar izdibināt, saka Pāvils.

Gars cilvēkā nekad neizsīkst. Vai cilvēks ir vesels, vai slims, pie apziņas vai komā, mierīgs vai izmisis, garīgi vesels vai garīgi slims, viņam ir dvēsele. Tā nav kāda apziņa, kas te ir un te vairs nav, bet gan Dieva dāvāta esības substance, no kā rodas neatkārtojamā cilvēka būtība un cilvēka Es. Tā ir telpa, kurā vienmēr un mūžīgi risinās saruna ar Dievu. Tā ir telpa, kurā tiek pieņemti lielākie lēmumi. Nākt vai iet. Dzīvot vai mirt. Palikt vai doties. Tie nav prāta vai jūtu, vai apziņas lēmumi. Tur mūsu gars sarunājas ar Dieva garu, ka mēs to pat neapjaušam, nesaprotam, nespējam izskaidrot. Tur, mūsu dziļumos dzīve tupinās vienmēr. Tā tur ir bijusi vienmēr. Formas nāk un iet. Viļņi ceļas un noplok. Bet mūsu dziļumi nekad nav vieni, kopā ar To, kas ir vislielākais dziļums, mēs turpinām ceļu – jā, varbūt, pretī kaut kam, kas vēl tikai top celts, un katru reizi, kad kāds no mums uzticas savam garam, savam centram, kaut kas tiek uzcelts, Dievs ar mums kopā kaut ko paliekošu izveido. Kur, kā, kāpēc – tas ir noslēpums. Tas ir ļoti labs noslēpums. Tas apslēpj kaut ko ļoti skaistu, ļoti labu, un reiz tam tiks noņemts šis pārvalks un mēs redzēsim tā godību un, varbūt sapratīsim arī visu sava ceļa jēgu un nozīmi.

Print Friendly
Lasīt tālāk