18.11.2017., L.Rozentāls, Jes 9:1, “Savas valsts vecāki un dvēseles draugi”

Pastāsti citiem

Mēs esam savas valsts vecāki. Jā, ne tikai tie cilvēki, kurus varam apskatīt kādās izbalējušās gandrīz 100 gadus vecās fotogrāfijās, bet mēs. Savas jau pieaugušās valsts vecāki. Jo mēs svinam dzimšanu. Ne tikai to, kas bija toreiz, bet to, kas notiek šobrīd, tā dzimšanu, to procesu, kura gaitā mēs stāvam tikpat nezināmas nākotnes priekšā kā tie cilvēki tajās fotogrāfijās. Mēs apzināmies šo savu neaizvietojamo vecāku lomu katra paaudze no jauna.

Otrs aicinājums ir – nevis būt tiesnešiem savās ģimenēs un savā sabiedrībā, mūsu valstī un tās sistēmās, bet dziedinātājiem terapeitiem, ārstiem. Ja vien to varam. Ja vien mums ir kaut mazākā kompetence. Cilvēkam nav vajadzīgs tiesnesis, bet dziedinātājs. Dziedinošs līdzgaitnieks, dvēseles draugs – kā pirms dažām nedēļām runājām. Atcerieties, ķeltu kristieši bija pārliecināti, ka ticības ceļu nav iespējas iet bez uzticama un patiesa drauga un ceļabiedra, tava dvēseļu drauga. Dvēseļu draugs nozīmē savstarpēju aprūpi, iedrošinājumu, atvērtību. Dvēseļu draugi viens otram līdzdala prieku un sāpes un ir atvērti arī savstarpējiem kritiskiem aizrādījumiem un norādēm. Bez šī tava pretīmstāvētāja un partnera, kurš zin un pazīst tavas domas un noslēpumus, draud garīga maldīšanās un aplamības. Dvēseles draugs ir tas, kurš tevi maina, ietekmē, palīdz tev veidoties par garīgi nobriedušāku cilvēku. Kā mēs varam būt savai valstij ne tikai vecāki, bet arī dvēseles draugi?

Mācītājs Linards Rozentāls.
Lasījums: Jesajas grāmatas 9. nodaļas 1. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk