19.11.2017., L.Rozentāls, Mt 25:14-30, “Kāpēc pirmais Radīšanas stāsts ir otrais?”

Pastāsti citiem

Šodien pārdomājamā līdzība, kuru šai svētdienai paredz baznīcā lietotā kārtība, par ko katrā svētdienā jāsaka sprediķis, runā par kādu ļoti izšķirošu un fundamentālu vērtību – uzticēšanos. Kāds cilvēks aizceļodams savu mantu nevis ieliek seifā, uzsit gaisā vai ņem līdz – kā to darītu vairums no mums – bet uztic saviem kalpiem. Pie tam izturēdamies iejūtīgi pret katra prasmēm, raksturu, spēju tikt galā. Viņš nevienam no viņiem neuzgrūž nepanesamo. Bet vienlaikus nesniedz arī nekādus norādījumus, nedod pavēles. Arī tas pieder pie uzticēšanās – brīvas telpas radīšana, kurā var notikt jebkas, tātad, arī kas jauns, nebijis. Tu radi telpu, kurā viss ir iespējams, tādu kā nākotnes klātesamības lauku. Tas ir līdzīgi kā kad Jēzus saviem mācekļiem beigās saka – nu, vecīši, viss, ko jūs siesiet, tiks patiešām arī sasiets debesīs, viss, ko jūs atraisīsiet, arī tiks atraisīts debesīs. Tā kā lūdzu, viss jūsu rokās. Es jūs nekoriģēšu, es jūs nekontrolēšu, neko vairs jaunu neteikšu un neskaidrošu – ejiet, sludiniet, dariet, māciet, dzīvojiet! Kas būs, tas būs! Kas nebūs, tas nebūs! Lai top!
Kāda tam saistība ar Radīšanas stāstiem? Klausieties, un jūs sapratīsiet!

Mācītājs Linards Rozentāls.
Lasījums: Mateja evaņģēlija 25. nodaļa, 14. līdz 30. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk