20.02.2016., L.Rozentāls, Joz 3:14-17, “Kā zināt, kad haoss un tuksnesis beidzies?”

Pastāsti citiem

Ko izjuta cilvēks, kad viņam atvēra acis? Vai, kad viņš varēja celties un ņemt savu gultu? Kas bija tā atskārsme par sevi, kad acis atvēra Naines jauneklis vai Jaira meitiņa, vai Lācars? Viņi visi bez izņēmuma iznāca no mirušo valstības pat tad, ja viņi nebija bijuši miruši. Viņi visi bija nonākuši strupceļā, pirms nāca Jēzus. Ceļa galā, kapā, telpā, kur nav durvju, izmisumā, bezjēdzībā, neziņā. Ceļš pie savas īstās patības, vai vismaz pie sastapšanās ar to, ved cauri šādai pieredzei. Tas vienkārši tā ir, un tas ir jāpieņem. Taču, kas notiek, kad tu sāc tuvoties zaļojošai zemei, kad iziešana iet uz beigām? Neparastā kārtā, mūsu īstā patība nav jaunas iespējas, milzīgs enerģijas pieplūdums, ar ko atkal varēsim gāzt kalnus. Īstā patība, mūsu gars, centrs un kodols ir pavisam kas cits. Iezīmējas kāds mūžīgās gudrības pavediens, parādās takas, kas mūs vedīs pie pērles mūsos, pie tā, kas mēs patiesi esam, pie uzdevumiem, kuri kļūs par dzīves svarīgākajiem uzdevumiem. Tā ir taka cauri rūsai pie zelta, un tas arī ir zelts, ko sajūti zem kājām, kad pamazām beidzas tuksneša smiltis.
Kad krīze beidzas, zem kājām mēs sajūtam zeltu.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Jozuas grāmatas 3. nodaļa, 14. līdz 17. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk