20.08.2015., L.Rozentāls, Mt 12:15-21, “Garīgās dzīves krīzes”

Pastāsti citiem

Nevis noturība pret krīzēm, bet gan atvērtība krīzēm ir prasme, kas ir nepieciešama izaugsmei. Arī garīgai izaugsmei. Garīga krīze ir garīgā izaugsmes ceļa samezglošanās, bet šī komplikācija norāda uz attīstību, jo, ja šīs samezglojums tiek veiksmīgi integrēts, tas ved pie nobriedušānās un piepildītākas dzīves. Un sabrukums var kļūt par izlaušanos.
(..) Otrā krīze nereti iestājas pēc tam, kad cilvēks ir gadiem ilgi īstenojis meditatīvu vai citu garīgu praksi, vai ilgstoši strādājis ar sevi un aktīvi darbojies pasaulē. Un, skaidrs, ka otrā krīze nevar notikt, pirms nav notikusi pirmā. Otra krīze saistās ar pilnīgi jauna skata un pieredzes iegūšanu par Dievu, sevi un pasauli. Un abu krīžu augstākajos punktos mūsu dvēseles iziet cauri tumšai naktij, kas ir tukšuma sajūta, sevis apšaubīšana, sevis pazušanas izjūta, Dieva atstātības pieredze.
Krīzei cauri var iziet to izturot. Tāpēc svarīga ir krīzi pieļaut un tai ļauties, izdzīvot to un izturēt. Tikai tad var notikt transformācija, tad – bibliskā valodā – vaigs sāk spīdēt, vaigs mainās. Kā saka Hermanis Hese – tas, kurš nav gatavs ciest līdz galam, ir spiests griezties atpakaļ. Tikai ļaujoties krīzes sāpīgajai pieredzei, dvēseles tumšajai naktij un tukšumam, apjaušam, ka tukšums nav kaut kas no mums atšķirīgs. Šis tukšums pieder pie mūsu būtības. Tas ir mūsos esošais tuksnesis, okeāns, starpgalaktiskā telpa, kas šķir mūsu Ego no tā, kas ir mūsu būtības pamats, Dievs, Kristus. Ja gribam sasniegt to krastu, mūsu dvēseles jauno pasauli aiz okeāna, apsolīto zemi aiz tuksneša, nākamo galaktiku, mums ir jādodas cauri šai pieredzei.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Mateja evaņģēlija 12. nodaļas 15. līdz 21. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk