20.08.2016., K.Simanovičs, 1L 29:10-20, “Dieva ēnas”

Pastāsti citiem

„Cilvēks kā ēna – tas ir visnotaļ precīzs cilvēka trauslo būtību raksturojošs vārds. Pirmkārt, ēnai pašai nav savas patstāvīgas identitātes – lai ēna eksistētu, ir jābūt kādam, kas met ēnu; ēna ir kādas citas, reālākas eksistences izpausme. Un, otrkārt, ēna eksistē tikai tik ilgi, kamēr spīd saule. Izzūd spilgtā gaisma, beidz pastāvēt arī ēna. No vienas puses, raudzīties uz dzīvi no šāda skatpunkta var būt ļoti nepatīkami. Kurš gan labprātīgi vēlas atskārst, ka ir tikai gaismas mirkļa uzplaiksnījums kādā ēnu rotaļā? Taču objektīvi, no mūžības perspektīvas raugoties, tā ir – visa šīs pasaules esība ir nemitīga un vienmēr mainīga enerģijas plūsma, no kuras Dievs rada fantastiskas, elpu aizraujošas lietas.”

Mācītājs: Kaspars Simanovičs
Lasījums: Pirmā Laiku grāmata, 29. nodaļa, 10. līdz 20. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk