20.11.2014., K.Simanovičs, “Kunga diena”, 1Tes.5:1-11

Kaspars Simanovičs

Pastāsti citiem

Pārmaiņas uz labu bieži vien notiek tikai tad, kad paši esam tām nobrieduši, proti, esam gatavi mainīties un to arī darām. Teologs Ričards Rors grāmatā „Kritiens augšup” piebilst, ka tā ir tikai dzīves pirmās puses izpratne, piebilstot, ka pastāv vēl kāda tālāka virzība, kas nav īstenojama paša spēkiem. Arī tās ir pārmaiņas, izšķiroši brīži mūsu attīstībā. Jaunajā Derībā minētā Kunga diena, izsakoties tēlaini, ir pāreja starp pirmo un otro dzīves posmu. Tā garīgā nozīmē varētu būt pāreja starp dažādām pasaulēm, dažādiem laikmetiem. Turklāt Kunga diena atnāk pati – bez mūsu līdzdalības.
„Kunga diena nāk bez saskaņošanas, bez brīdinājuma, Kunga diena ir, lai manī kaut kas nomirtu, kaut kas man tik nozīmīgs, ka liekas, tas esmu es pats, kas mirst. [..] Citādā veidā tas diemžēl nedarbojas. Lai kaut kas jauns manī piedzimtu, vecajam ir jānomirst. Un, jo nopietnāka mana pieķeršanās kaut kam, jo izteiktāka agonija un nāve. Gan Vecās, gan Jaunās Derības aprakstītās šausmas Kunga dienā ir mūsu šausmas, mūsu bailes, mūsu neziņa, mūsu agonija, jo mēs pamazām pieredzam, kā viss, kam esam ticējuši un uz ko paļāvušies, viss, kas ir definējis un veidojis mūsu dzīvi, slīd ārā no rokām. Tās ir patiesas šausmas. Tikai mēs tās kļūdaini piedēvējam Dievam. Mēs iedomājamies, ka Kunga dienā viņš tad arī ir tas, kurš nāk, to visu sev nezdams līdzi.”

Mācītājs: Kaspars Simanovičs
Lasījums: Pāvila pirmā vēstule Tesaloniķiešiem, 5. nodaļa, 1. līdz 11. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk