20.11.2016., L.Rozentāls, Māc 3:1-8, “Baznīcas gads – garīgās prakses un izaugsmes instruments”

Pastāsti citiem

Baznīcas gads ir dzīves pilnības spogulis.

Advents ar gaidām, cerību, nepacietību. Ziemassvētki ar prieku, atvieglojumu, apmierinātību. Zvaigznes diena ar ziņkāri, meklēšanu, neziņu, dāvināšanu. Gavēņa laiks ar baudīšanu un atsacīšanos, ķermeņa sajūtām. Pūpolsvētdiena ar līksmību un gavilēm. Zaļā Ceturtdiena ar vilšanos, atvadīšanos, sērām, neuzticību, nesapratni, vientulību. Lielā Piektdiena ar ciešanām, atstātību, badu, slāpēm, nāvi. Klusā sestdiena ar aukstumu, depresiju, elles mokām. Lieldienas ar bailēm, šaubām, cerību, krīžu pārvarēšanu, dzīves prieku. Debesbraukšana ar šķiršanos, atraisīšanos, atbildību, svētību. Vasarsvētki ar apgarotību iedvesmu, drosmi, maigumu, augšanu, kopību, brīvību, vienlīdzību. Pļaujas svētki ar pateicību, rezultātu izbaudīšanu. Reformācijas diena ar šaubām, kritiku, skepsi, pretrunām un sacelšanos. Mūžības svētdiena ar sērām, zaudējumu, mīlestības miršanu, pabeigtām attiecībām.

Kad šādi lūkojamies baznīcas gadā – varbūt var to izteikt vēl vienā metaforā – tā ir iniciācija. Baznīcas gads mums palīdz dažādu formu un arī rituāli veidā tikt iniciētiem patiesā dzīvē. Tas ļauj mums atgriezties pie neatrisinātā, necensties visus mezglus atraisīt uzreiz, jo tas ir cikls, mēs atkal pēc gada būsim tur, kur šodien un varēsim apskatīties, kas mainījies, ko varam tagad, ko nespējām iepriekš. Tas ir viens cauri dzīvei nepārtraukti atkārtojošs izaugsmes ceļš. Tapšanas ceļš. Tas sākas ar dzimšanu un beidzas ar miršanu. Tāda ir dzīve un tāds ir baznīcas gads.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Sālamana mācītāja grāmatas 3. nodaļa, 1. līdz 8. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk