21.04.2014, K.Simanovičs, Lk 24:13-35, “Degošās sirdis”

Pastāsti citiem

Mācītājs: Kaspars Simanovičs
Lasījums: Lūkas evaņģēlijs, 24. nodaļa, 13. līdz 35. pants.

Viens no pašiem smagākajiem brīžiem dzīvē ir, kad piedzīvojam savu cerību sabrukumu. Tas vienmēr ir sāpīgi un nereti pat dzen izmisumā. Tieši šo pašu iemeslu dēļ sākās ceļš no Jeruzālemes uz Emavu. Ikviens no mums šādu ceļu savā dzīvē noiet ne reizi vien. Nav tāda spēka, kas šīs ciešanas varētu atcelt, taču tās iespējams transformēt. Savukārt Svētie Raksti ļauj paskatīties uz dzīvi un pasauli ārpus ikdienības, saprast savu vietu pasaulē, attiecībās ar citiem un Dievu.

„Jēzus Emavas ceļiniekiem piedāvāja jaunu dzīves/notikumu/Dieva izpratnes interpretāciju. No šī brīža Jēzus pats kļuva par Rakstu sapratnes atslēgu. Ja vēlamies saprast Rakstus, tie jālasa kopā ar Kristu – tikai viņa klātbūtne katrā stāstā, katrā notikumā ļaus mums novērtēt to jēgu un nozīmi. Tas pats attiecas uz mūsu dzīvi. Šķietami naivais jautājums dažādās dzīves situācijās „ko darītu Jēzus?” ir daudz ietilpīgāks, nekā domājam. Pamēģiniet kādreiz uz to nopietni atbildēt… [..] Kristus dzīves notikumi mūs pārliecina un iedrošina, ka visur tur, kur esam gatavi kādu brīdi iet kopā ar otru viņa ciešanu ceļu, kur esam gatavi atvērties un dāvāt viens otram līdzjūtību, kur esam gatavi kopīgi lauzt maizi un līdzdalīt savu dzīvi, tur augšāmcelšanās ir iespējama, tur Kristus ir mūsu vidū. Tur sirdis deg, tur dzīve tiek dzīvota bez bailēm un pilnasinīgi.” (Citāts no mācītāja K. Simanoviča sprediķa.)

Print Friendly
Lasīt tālāk