21.06.2014, I.Paičs, Ps 89, “Papardes zieds”

Pastāsti citiem

Mācītājs: Indulis Paičs
Lasījums: 89. psalms.

Vasaras saulgriežu sākotnējā izjūta ir dziļi traģiska. Tas ir brīdis, kad vasara pārlūst – naktis atkal kļūst garākas, sākas ceļš lejup pretī tumsai un ziemai – atklājas visu lietu pārejošā daba. Līgo svētki savos pamatos ir mēģinājums sauli un gaismu ilgāk paturēt pie debesīm, izlikties, ka nakts nemaz nav.
Papardes ziedu senais cilvēks devās meklēt vienatnē un klusumā. Papardes zieds ir kaut kas, ko fiziskajā pasaulē nevar atrast, ko neviens cits nevar palīdzēt atrast un neviens nevar aizvest turp, kur tas ir. Kad cilvēks ārējā pasaulē, kas ir pakļauta dzelžainajam likumam – tam, kam ir sākums, ir arī gals – piedzīvo šo lūzumu, tad vienīgā cerība ir atrast iekšēju spēka avotu. No ārējām lietām un drošības pāriet pie iekšējām – tā ir šo svētku dziļākā pagāniskā nozīme.
89. psalms atklāj, ka Bībeles vēsts vēlas nevis noliegt cilvēka dabisko intuīciju par pasaules uzbūvi un cilvēka vietu tajā, bet piešķirt šīm dabiskajām izjūtām dziļāku nozīmi. Šajā pasaulē, kurā viss sākas un beidzas, Dievs ir vienīgais gaismas avots, kurš nekad nebeidzas. Papardes zieds ir Dieva tuvums katrā mūsu esības mirklī, zieds, kas bija pieejams pagāniem un ir pieejams mums un ir vienīgais zieds, kas visu maina. Kas to ir atradis, tas kļūst laimīgs uz visiem laikiem, viņam saule vairs nenoriet. Viņš ir atradis to, kas viņu padara līdzdalīgu pie mūžības.

Print Friendly
Lasīt tālāk