22.01.2015., L.Rozentāls, 1kor 6:12-20, “Radošais impulss”

Pastāsti citiem

Mums ir jāaptver, ka mēs, iespējams, piederam pie tiem dažiem pirmajiem gadsimtiem cilvēces vēsturē, kuri mācās nedomāt un neuztvert visu hierarhiski. Tikai mūsu laikmetā ir parādījusies jebkādu hierarhiju kritika, atteikšanās no kārtām un rangiem, tikai mūsu laikmetā sievietes ir izcīnījušas vēlēšanu tiesības, un mēs mācamies tolerēt un pieņemt citādākos kā sevi pašu. Tā tas nav bijis vienmēr un jau nepavisam Pāvila laikā. Viņa asums un skarbums, ar kādu viņš 1. vēstulē korintiešiem runā par seksuālās uzvedības maiņu, ir pirmie dīgstiņi centienos izbrīvēt pie kristīgās ticības nākušo cilvēku dzīvē kaut nelielu telpu vienlīdzīgām un līdztiesīgām attiecībām. Jo tieši no šīs mazās telpas arī radīsies tas, ko ar kristietību pazīstam šodien – bet jau 2. gadsimtā tie bija cilvēki, kuri radikāli pievērsās “bēdīgajiem un grūtsirdīgajiem”, glāba bāreņus vai uz ielām vai atkritumos izmestos bērnus, ēdināja un medicīniski aprūpēja, vienkārši sniedza cilvēcisku klātbūtni piespiedu darbu kalnraktuvēs strādājošiem, gūstekņiem, ieslodzītajiem, nebēga no epidēmijām, bet gan palika un kopa mēra slimniekus, un apmaksāja trūkumcietēju un noziedznieku apglabāšanu un darīja to, ko drīkstētu sagaidīt vien, augstākais, no ģimenes locekļiem. Tā bija jauna cilvēka identitāte, ar kuru sastapās antīkā pasaule, un šī identitāte cauri laikmetiem kristietībā nekad nav pazudusi un, patiesībā, tieši mūsu laikā ir sākusi uzplaukt no jauna, kristietībai atsakoties no savas kundziskuma ēnas un arvien vairāk identificējoties ar draudzīgumu pret šo pasauli un visu radību.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Pāvila 1. vēstule korintiešiem, 6. nodaļa, 12. līdz 20. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk