22.02.2015., L.Rozentāls, Mt 4:1-10, “Ko darīt ar tuksnesi dzīvē?”

Pastāsti citiem

Patiesībā, tuksnesī neviens neaiziet. Tuksnesī attopas. Tā ir vieta, kurā tu piepeši vienā savas dzīves punktā attopies un konstatē – es esmu tuksnesī. Evaņģēlija kopsakarībā mēs nevaram nepamanīt, ka Jēzus attopas tuksnesī pēc tam, kad kristībās pie Jardānas upes ir dzirdējis Gara balsi – Tu esi mans mīļais Dēls, uz tevi man labs prāts. Šī balss tik lielā mērā ir citādāka, tās vēstījums tik neaptverami radikāli savādāks kā viss, kas iepriekš dzirdēts un piedzīvots, ka ar šo atklāsmi par Dievu Jēzus tūdaļ attopas tālu tuksnesī, projām no visa, pavisam, pavisam vientuļš. Tuksnesī attopas. Tuksnesi konstatē. Tu esi viens pats. Tie, ar kuriem gāju kopā, dzīvoju kopā, dziedāju kopā, apliecināju ticību kopā, ir palikuši tālu aiz muguras. Visa mana cilts un “ģimene”, svētā pilsēta un sabiedrība.
Tuksnesī attopas pēc krīzes. Un varbūt pat tā – ja tu pēc krīzes neattopies tuksnesī, tu neko no tās neesi iemācījies. Tad tā ir bijusi velta. Varbūt tā – krīzes uzdevums ir aizvest tevi tuksnesī – pārejas vietai, neauglīgai, sausai, sāpīgai sliekšņa telpai, kurā tiek meklēts un atrasts ceļš uz jaunām, zaļām ganībām, uz jaunu kontinentu, pasauli, dzīves posmu, pakāpi, kurā atrisinājies ir tas, kas izraisīja krīzi. Zaudējums ir kļuvis par ieguvumu, sāpes pārvērtušās priekā, nāve pāraugusi augšāmcelšanā.
Tuksnesis ir svarīgs. Tuksnesis ir briedinošs haoss.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Mateja evaņģēlijs, 4. nodaļa, 1. līdz 10. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk