23.02.2017., U.Salna, Mt 12:25-30, “Matijs, pēdējais no tiem divpadsmit”

Pastāsti citiem

Cilvēkam ir dabiska tieksme ņemt lietas savās rokās, pašam zināt, kas labs un kas ļauns, un jo īpaši skaidri un pārliecinoši tā notiek, ja jāpamāca un jāaudzina citi. Daudz vienkāršāk arī ir sekot skaidriem norādījumiem – darīsim šo vai nedarīsim to; daudz vienkāršāk ir sākt rosīties un meklēt risinājumus, un laicīgās lietās tas tiešām bieži ir vajadzīgs un tā jādara. Nelaime tā, ka cilvēka acīm parasti paliek apslēpta tā smalkā robeža, kuru nevajag pārkāpt ar savu rosīšanos, tas jautājumu loks, kurā jāļauj darboties kaut kam lielākam par sevi pašu. Proti, runa ir par sirds stāvokli, par garu, kurš pavada un nes visu cilvēka darbošanos, domas, sajūtas, ilgas un cerības. Runa ir par paļāvību, par uzticēšanos pašam pasaules pamatam, Radītājam, Dievam – zinot, ka Viņš ir labs, ka Viņa apsolījumi ir droši, Viņa rādītais ceļš ir ceļš pretim dzīvībai. Kad apzināmies, ka Dieva lielākā dāvana, Dieva valstība un dzīvības pārpilnība, ko sludināja Jēzus, ir arī mūsu dvēseles dziļāko ilgu centrs, kad patiesi ticam, ka Kristus krusta nāve ir mūsu glābšana, kad apzināmies, ka caur augšāmcelšanās brīnumu un Svētā Gara izliešanos Viņš ir dzīvs un kopā ar mums, tad arī paši kļūstam gatavi saņemt Dieva Gara dāvanas, vispirms jau Viņa vadību un paļāvību Kristū.

Lutera akadēmijas students Uģis Salna.
Lasījums: Mateja evaņģēlija 12. nodaļa, 25. līdz 30. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk