24.10.2015., L.Rozentāls, Jņ 12:24-25, “Uzdrošināties iegulties “nāves gultā””

Pastāsti citiem

Šķiet, apgalvojums, ka grūtos dzīves brīžos, nelaimēs, bēdās cilvēks ir vairāk atvērts Dievam un biežāk pievēršas ticībai, ir absolūta banalitāte, lai arī bieži ļoti patiesa. Tomēr parasti mēs ar to saprotam, ka cilvēks šādos brīžos ķeras pie visiem salmiņiem, kādi vien ir un tātad arī pie ticības Dievam, cerot, ka tas palīdzēs, atvieglos, mainīs to, kas notiek viņa dzīvē. Tomēr patiesa atvēršanās tai dzelmei, no kuras mēs nākam un kura ir mūsu īstā esība, notiek tad, kad vairs pie kā ķerties nav. Tikai tad, kad mēs atlaižam rokas no visa, pie kā varējām te pieķerties un sākam krist, padoties, grimt vai – tēlaini sakot – mirt, mēs sākam piedzīvot to, ko citiem vārdiem nevar saukt kā par žēlastību. Taču mums nevajag nonākt uz nāves gultas, lai sāktu pievērsties savam dzīves saturam. Par mūsu “nāves gultām” kļūst dažādas garīgas prakses, krīzes, izvēles, norises, kuras mums piedāvā turpināt elpot arī tad, kad esam kaut ko no sava Ego atlaiduši, dzīvot, kaut arī mirstam, ja ar miršanu saprotam ne tikai to, kas notiek ar mūsu ķermeni. Kas ir šīs norises, kad mūsu kviešu grauds krīt zemē un mirst? Par to šajā sprediķī!

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Jāņa evaņģēlija 12. nodaļa, 24. līdz 25. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk